bez kara un ienaidnieka

Rakstot bakalaura darbu par kustības „Vesels ēdis” izveidošanu, aptaujāju profesionāļus, atsevišķu Latvijas iedzīvotāju grupu viedokļa līderus - no liela uzņēmuma personāldaļas vadītāja līdz mācītājam, no astrologa līdz krodziniekam, no nūjošanas trenera līdz krāsu terapeitam - par cilvēku attiekami pret veselīgu dzīvesveidu. Cik, cilvēki tik viedokļi! Taču iezīmējās arī dažas kopīgas tendences. Izdegšanas sindroms – daudz kas dzīvē ir izmēģināts, bet pēc īslaicīgas uzlabošanās parasti notiek atkrišana vecajā gultnē, tāpēc drīkstam kļūt pavirši un gaidīt uz kārtējo brīnumu. Apkārtējās dzīves ritms ir tik mežonīgs, ka cilvēks iekļūstot tajā sāk aizmirst par sev svarīgo - veselību. Pakāpeniski to atbīdot uz prioritāšu otro plānu, bet pēc kāda perioda tam neatvēlot vispār laiku. Vienlaicīgi cilvēki nepārstāj satraukties, ka kaut ko izdarījuši ne tā, kaut ko mutē ielikuši ne to, nopirkuši to, ko nevajag, bet ar ko var palielīties u.t.t. Valda arī stereotips, ka veselīgam dzīvesveidam vajag milzu daudzumu laika un naudas.

Iespējams esmu atradis kārtējo brīnumu - 12.soļu programmu un noticējis tam. Tāpēc arī katru piektdienas rītu plkst.7.30 nāku uz 11.novembra krastmalā 29 esošo Retro foto un strādāju ar 12.soļu programmu. Tajā dienā, kad es sēdēju galda otrajā pusē iznesīgai sievietei no Izraēlas un klausījos viņas vārda plūdos par 12.soļu spēku, es viņai neticēju. Es neticēju, ka viņai 75.gadi, ka viņa Latvijā nav ieradusies kaut ko ietirgot, ka viņa ir atbrauksi vienkārši uzrunā tikai sev līdzīgos. Kādus sev līdzīgos? Man tad bija 41 un esmu biju vīrietis ar saviem gandrīz 150 kilogramiem, bet viņa bija sieviete, kas meloja par savu vecumu, par saviem nodomiem, un turklāt viņu jebkura vēja plūsma varēja paraut pa gaisu. Vien zābaki paliktu. Neticēju kaut vai tikai tāpēc, ka viņa bija no izredzēto tautas un viņas oratora spēju priekšā Roberts Ķīlis kopā ar Edmundu Sprūdžu varēja atpūsties. Neticēju, jo viņa runāja par savu bezspēcību pārmērīgas ēšanas priekšā un spēku, ko viņa smēlusies atzīstot savu kapitulāciju pret rijību. Es neticēju, ka padošanās var būt lielas enerģijas avots. Bet viņas stāstīto, ka viņa pirms katra pasūtījuma iztaujā oficiantu no kā gatavots ēdiens un pasūta tikai to, ko viņa uzskata par sev labāko, es uztvēru kā sīkumainu kasīšanos. Kā, lai es cilvēks, kurš pieņēmis par aksiomu, ka pareizi ir ēst trīs reizes dienā un tā kā nav laika, tad mutē var bāzt visu to, kas ir rokas stiepiena attālumā, ka lai es varēju viņai noticēt? Kā lai es būtu mierā ar šo kundzi, kas pirms 15 gadiem bija līdzīga sabrukušai siena čupai, bet savos 75 varēja būt dzīvespriecīgāka un ielikt man pēc daudziem parametriem. Man arī šodien tam grūti noticēt. Taču es redzu, ka tas strādā. Ka viens solis kam seko nākamais dot rezultātu. Man bija grūti atzīt rijību un, ka pārmērīgas ēšanas priekšā līdzšinējās metodes nav bijušas veiksmīgas un, ka man vajadzēja meklēt kādu citu veidu kā tuvoties laimei un tuvoties bez pārēšanās un badošanās. Tuvoties viegli un bez kara. Jo bez kara un ienaidnieka es nepratu. Šodien 12.soļu programmas pirmajā solī es viegli atbildu uz jautājumu, vai esmu gatavs mainīties un mācīties? Taču uz otro jautājuma daļu - „kādēļ?” man tik viegli vairāk neklājas. Godīgi izvērtējot savu dzīves pieredzi attiecībā uz ēšanas paradumiem, es atzīstu, ka nespēju tikt galā tikai ar savu gribu. Tāpēc ik piektdienu esmu sapulcē. Un mēģinu smelties iedvesmu no sev līdzīgajiem. Zinu, ka jāsāk rakstīt dienasgrāmata, ko, kad, cik un kādos apstākļos es ik dienu apēdu. Bet tā negribas! Šodien no rīta svēru 135 kilo un 00 gramus.