Līgo vakars

Kā es nosvinēju Līgo vakaru. Kauns jau nu būtu tā šķīsti atzīties, bet ja nu publika prasa, teikšu kā ir.

Biju paredzējis Jāņus svinēt uz laukiem klusā un mājīgā gaisotnē ar saullēkta sagaidīšanu un meža zemeņu ēšanu rītausmā rasas pilnā pļavā. Un pat alus dzeršanu no māla krūzēm un tā tālāk. Bet tad viss sagriezās ar kājām gaisā. Nav jau jāaizmirst, ka mēs, laucinieki, ar vienu, un parasti jau ar kreiso kāju, vēl dzīvojam mūsu mīļotajā sociālismā. Mūsu autobusisti 23. un 24. jūnijā cilvēkus pārvadāt atteicās, un man atlika tikai vecvecais paņēmiens – tos nieka 11 km nobraukt ar riteni. Arī mūsu vienīgais un dikti mīļotais veikals solījās sestdien strādāt līdz sešiem vakarā, bet svētdien – līdz diviem. Un būtībā jau paldies un nav ko ņaudēt! Zaceni, kam nebija slinkums, varēja sapirkt jau piektdien, bet par dzerekļiem nemaz jau nerunāsim, jo tos nu gan var sapirkt jau laicīgi: piemēra pēc, ja tu zini, ka pie tevis atnāks četri ciemiņi, sievas ieskaitot, un ir skaidri zināms no ilggadējās pieredzes, ka viņi atnesīs pa polšam uz galviņu, tad tev atliek tikai no savas puses uzlikt vēl 5 polšus, un ticiet man! – pietiks līdz rītam un vēl drusku ilgāk! Alus dzērājiem ir varbūt nedaudz cita teorija: pērc cik gribi, bet pret rītu tāpat pietrūks.

Viss jau bija aprēķināts labi un pareizi, bet te sestdien no rīta uznāca tāds neganti auksts un slapjš lietus, ka kāpt uz riteņa man nu nemaz negribējās. Sabozies izvilkos no mājas un veikalā paņēmu 4, tā sakot, izlūkaliņus, kurus, protams, arī noprovēju. Jāatzīstas, ka mana bioloģiskā norma ir 8 ali dienā. Būdams, piedodiet, izglītots cilvēks, es saprotu, ka alkohols ir inde un pat ar alu pārāk aizrauties nedrīkst. Nu lūk tieši tāpēc es dienā dzeru vidēji 6 alus, bet 8 ali ir griesti, līdz kuriem es otrā dienā nejūtu negatīvo alkohola ietekmi uz savu organismu. Bet vairāk, diemžēl nedrīkst. Nu protams, vai tad var skaitīt pie ikdienas kāzas, bēres, jubilejas, Jauno gadu un citus valsts un pagānu svētkus! Nu protams, es daudz labāk palaidīšu garām nenosvinētu kādu, teiksim, Starptautisko krokodilu aizsardzības dienu, bet Līgo vai saulgriežu svētkus es tomēr nosvinēšu pēc pilnas programmas. Nu kaut kā tā!

Un tā nu es tos saulgriežu svētkus sāku svinēt tepat mājās, ja jau reiz brauciens uz laukiem bija izputējis. Aizgāju vēlreiz uz veikalu un nopirku vēl 4 pudeles alus, bet to piekto paņēmu par godu kādam Aivara draugam, un to tad abi godīgi vinnējām. Mājās tā palēnām sāku nodoties līgošanai. Apzvanīju savus vecos čomus, datorā sarakstīju visādas muļķības, kuras aizsūtīju visādiem labākiem un mazāk labiem draugiem un visādi citādi kaitējos. Un tad pulksten pusastoņos notika tas, kas notika: es pasniedzos pēc kārtējās alus pudeles, bet soma bija tukša, alus tīri negaidīti bija beidzies un arī veikals bija ciet.Tā beidzās mani svētki pusastoņos vakarā. Es jutos izmisis un jau piedraudēju sev, ka izdzeršu zemestauku šņabja uzlējumu, tad atradu flakoniņu ar kaut kādu lepnu vācu odekolonu, ko man uzdāvināja vedekla un jau domāju to izdzert, bet tad pēkšņi uzdūros uz to alus pudeli, kuru ar Aivara draugu dzērām pie veikala. Pudele bija izdzerta tikai pusē. Urā! Es to izsūcu kā tādu dzīvības eliksīru un vairs nejutu nekādu vēlēšanos ne pēc kāda alkohola. Pārējais jau vairs nav uzmanības vērts. Nolikos gultiņā, ietinos siltā sedziņā un uzdziedāju dziesmiņu par ezīti un zaķīti. Kukū!:J)