Uz tikšanos pēc 10 gadiem!

04. 07. 12.

Vakar sāku un šodien turpinu jaunu, skaistu un pilnvērtīgu dzīvi. Vismaz 50 gadus es esmu mocījies ar savu jaunības neprātā sabeigto muguru: vēl skolas gados pacēlu nesamērīgi smagu svaru stieni un deformēju krustus. Cik un kā es esmu ārstējies! Gan šprices, gan blokādes, gan visvisādas fizioterapijas, gan ārstnieciskā fizkultūra, gan Azerbaidžānas dubļu vannas! Un visam tam klāt dzelzceļa vagonu lādēšana un labības maisu stiepšana studiju gadu naudas pelnīšanas ietvaros, neskaitāmie ceļojumi ar 40 kg smagu mugursomu plecos un tad – ak vai – stundām ilgā peldēšanās Amatas palu un Karēlijas upju ledainajos ūdeņos. Viss ir bijis, un man nav ne kripatiņas nožēlas, ka mana jaunība ir nodzīvota velti. Un ne tikai jaunība vien: savus pēdējos pirmspensijas gadus es nostrādāju rūpnīcā pie darbagalda 12 stundas maiņā un godam nopelnīju 100 latus lielo pensiju. Aizgājis pensijā, es ar neaprakstāmu azartu metos brīvības baudīšanā: ar savu smailīti pēros pa ezeriem, nakšņodams teltī un mirkdams ūdenī līdz nejēgai. Katru pavasari gāju mežā un ar rokas zāģīti gādāju sev malku ziemai. Un nu beidzot ir pienācis krahs! Pirms 4 gadiem nometu smēķēšanu un jau pavisam neilgā laikā pieņēmos svarā par saviem 10-15 kilogramiem. Tagad bez atpūtas nevaru noiet ne 300 metrus, ne uzkāpt 2. stāvā. Mani gurni ir kļuvuši nejūtīgi un nespēcīgi, un tikai rokas klausa kā arvien. Tagad es esmu nu tāds, par ko krievi mēdz teikt: „gruģ morjaka, a žopa starika”.

Ilgi nebiju pie ārsta bijis. Beidzot aizgāju. Mani nosūtīja uz kaut kādu CT, kas laikam nozīmē konpjūtertomogrāfiju. Atbildi saņēmu spīdošu. Izrādījās, ka man ir : starpskriemekļu diska trūce, starpskriemeļu disku protrūzijas, rupja deformējoša spondiloze, spondilartroze, ateroskleroze un sakroileīts. Ja vēl pieskaita iepriekšējos analīžu rezultātos konstatēto aknu taukaino hepatozi, cistu labajā nierē un prostatas adenomu, tad varu būt lepns, ka man netrūks ārstēšanas objektu līdz pat mūža galam. Un te es pat nepieskāros kuņģim un citiem iekšējiem orgāniem. Un kas tur vēl būtu par kaitēm - ohohoho!!!

Nu tā, lūk. Nolēmu, ka būtu pilnīgākais neprāts visu savu sūri grūti iekrāto naudiņu izsviest kaut kādas tur muļķīgas spondilozes ārstēšanai. Ne vella! Dzīvošu kā esmu dzīvojis, ēdīšu kā esmu ēdis, bet dzeršanā sevi gan nedaudz ierobežošu - vidēji 6 pudeles alus dienā. Un ne mazāk! Pirmo alus kausu es paceļu uz savu jauno ārstēšanās programmu. Kam nav laika, var nesteigties – varēsiet atbildēt pēc 10 gadiem šajā pašā datumā.

Ar cieņu – pidulis.