Irbeņu laiks

Šodien vienkārši gribējās tā klusi un mierīgi pabūt pie dabas. Pašlaik zied irbenes. Daudzi šīs krāšņās, bet neganti skābās un rūgtās ogas neatzīst, bet man viņas patīk gan krāsas, gan visai savdabīgās garšas dēļ, un es varu droši apgalvot, ka irbeņu ievārījums ir kaut kas sevišķs. Šo tēmu es it kā pat negribētu īpaši cilāt, jo par to jau esmu rakstījis ne reizi vien, bet mēle tā vien niez dažus vārdus tomēr pateikt. Kad es sāku aizrauties ar irbenēm, mana laulātā draudzene uz tām raudzījās ar neslēptu skepsi. Bet tad mūsu kaimiņa sievasmāte viņai iestāstīja, ka irbenes palīdzot pret visām slimībām, un tad kādu laiku mēs ar tām aizrāvāmies abi, kamēr noskaidrojās, ka ar tā visām slimībām domātas sieviešu slimības, un tad atsalu es. Bet eksperimenta pēc es uztaisīju kandžas uzlējumu uz irbeņu sīrupa, un rezultāts bija taisni satriecoši labs. Un tā mēs tagad draudzīgi lasām šīs ogas un lietojam katrs pēc savas vajadzības.

Mūsu pusē irbenes nav sevišķi izplatītas, un arī tās, kas ir, ar īpašu ražību neizceļas. Un vēl jāsaka, ka pat ogu laikā nezinātājam šos necilos krūmus nav viegli atrast. Tāpēc irbenājus vajag meklēt pavasarī – ziedu laikā. Un patreiz šis laiks ir klāt. Ziedu baltie čemuri ir redzami jau pa lielu gabalu, un man tikai atliek pieiet klāt un pārliecināties, ka tas tiešām ir tas meklētais krūms un to piefiksēt atmiņā vai - vēl labāk – uz kartes. Un tad rudenī doties pēc ogām. Man jau ir zināmas vairākas vietas, kur aug irbenāji, bet pavasarī tos pārbaudīt nav nemaz par sliktu, jo šie krūmi bieži iznīkst. Tā arī šoreiz: kādā vecā izcirtumā, kur kādreiz auga zemenes un pērn arī slavenie zemes tauki, parasti bija atrodami vairāki irbeņu krūmiņi, bet šogad to kļuvis stipri mazāk. Krūmiņi varbūt arī ir palikuši, bet ja nav ziedu, tad arī ogu nebūs. Kaut ko jau tomēr atradu. Bet vislielākā skāde mani sagaidīja vienā citā izcirtumā, kas man parasti skaitījās kā galvenā ogu ieguves vieta. Šogad izrādījās, ka meža īpašnieks šo veco izcirtumu ir pamatīgi iztīrījis un atstājis tikai lielākus un perspektīvus kociņus, bet manas irbenes visas izcirtis. Nu ko, tas nozīmē, ka man būs iemesls paklaiņot arī pa citām vietām. Bez ogām jau nepalikšu, jo cik nu viņu man vajag! Par to kandžu tas ir tikai joks – neesmu to dzinis jau vismaz 20 gadus, kaut gan – ka tas dzēriens iznāk labs, tas gan ir taisnība. Bet pašlaik galvenais ir izbaudīt dabas jaukumus.