Gaiļpieši23. maijā, trešdien. Nu gan jāsaka, ka pavasaris ir pilnā briedumā. Zied viss, kas vien var ziedēt. Pieneņu lauki mijas ar rapšu laukiem, ievu kupenas sacenšas ar ābelēm, zied kastaņas, un arī ceriņi un akācijas droši ver vaļā savus pumpurus. Pirms pāris dienām Tukuma pusē redzēju patiešām aizraujošu skatu: milzīgs augļudārzs ar miniatūrām ābelītēm tik pilnām ar ziediem, ka liekas, nekam citam vairs nav un nevar būt vietas. Bet zem tām it kā vajadzētu būt zaļajai zālei, bet nekā! tur ir tikpat milzīgs pieneņu lauks, un man šis divu krāsu baltās un dzeltenās, bez zaļās - salikums liekas pat it kā neparasts. Bet vienalga viss ir jauki, un es to visu stāstu varbūt vairāk sev nekā laipnajam lasītājam, jo visas dabas norises ir katram acu priekšā, un man nekas it kā pat nebūtu jāstāsta. Te ir pavisam cita lieta. Ir pienācis pēdējais gaiļpiešu laiks, un gaiļpiešu tēja ir jau tāda gandrīz vai kā tradīcija. Man pašam jau vajag maz, bet tā nu ir iznācis, ka ar šo tēju es apgādāju gan radus, gan draugus. Mūsu pusē šīs mantas jau nu gan netrūkst, bet tie pārsvarā aug kaut kur ceļa malās, un tādus es negribu. Ir viena no seniem laikiem zināma vieta, kur tos gaiļpiešus esmu plūcis gadiem ilgi, bet šogad uz šo vietu es gandrīz vai baidos iet. Uzkalniņā uz robežas starp lauku un pļavu aug trīs lieli bērzi, mežābele un kārklu puduris, un ap šo puduri gaiļpieši aug gluži kā dārzā ej un plūc! Bet lieta tāda, ka ar šo vietu man saistās milzums patīkamu un ne mazāk skumju atmiņu. Šī vieta kādreiz piederēja Aivaram. Vienā pusē mēs pļāvām govij sienu, bet otrā stādījām kartupeļus, bet vidū, pašā uzkalniņā atpūzdamies vārtījāmies zālītē, uzkodām sviestmaizes un iedzērām pa malkam alus. Un pļāpājām visādus niekus un smējāmies kā negudri. Būtībā jau mēs nebijām divi vien; tur bija arī Ilze un Bocis - Aivara mūžīgais lempis, milzīgs kollija un kāda sētas suņa jauktenis. Otru tik labestīgu un cilvēkam uzticīgu suni es laikam agrāk nebiju sastapis. Un vēl mums bija Buciņš kāds pieradināts brieža mazulis, Boča un Ilzes lielākais draugs. Un vēl Aivaram bija kāds sarkans riteņu traktors, tikpat uzticīgs un pacietīgs kā Bocis. Un kur tad vēl Grieta, no Alšvangas atvesta kaza, kura bija iemīlējusies Aivarā, un tad vēl Venta, Alšvangas pienīgā un spītīga govs un Boča nedraudzene! Visas vasaras jaukākās dienas mums pagāja ņemoties pa šo uzkalniņu, un likās, ka šie svētki nekad nebeigsies. Un tad viss pamazām aizgāja postā. Neveiksmīgas apsēklošanas dēļ Venta palika ālava un bija jāatdod gaļā, Grieta, palikusi viena plašajā kūtī, ziemā nespēja sasildīties, sala nost un bija jāpārdod. Buciņu konfiscēja mednieku biedrība un aizveda uz Kurzemes miljonāra Kokaļa voljeru. Boci nobrauca kāda iereibušu dauzoņu vadīta mašīna. Aivars saslima ar krītamo kaiti, un reiz pie stūres viņam uznāca lēkme. Kamazs nobrauca no ceļa un sagrāva kāda īpašnieka šķūnīti. Apdrošināšanas vīri skādi novērtēja par vairākiem desmittūkstošiem latu, un Aivars, nevienam padomu neprasīdams, zemi pārdeva kādam dāņu uzpircējam, lai tiktu vaļā no parādiem. Un tad kādas lēkmes laikā arī pats Aivars aizgāja viņsaulē. Gan prieki, gan bēdas tas viss notika manā acupriekšā. Tagad palikusi tikai pustukša māja, uz kurieni man ceļa vairs nav, un šis gaiļpiešiem noaugušais uzkalniņš. Un dažas saujas tējas ... |
