Neparastais pāris

Diendienā braukājot pilsētas autobusā, man acīs bija pielipis kāds dīvains pāris. Vīrietis, es domāju, nu vismaz 80 gadus vecs, bet vēl stalts augumā, zolīds, rūpīgs un uzmanīgs pret savu dāmu. Bet dāma varbūt jaunāka, tāda neliela pēc auguma, apaļīga, švaka uz kājām un vispār laikam ar kādiem veselības defektiem. Viņi bieži brauca uz veikalu un man likās gluži kā pazīstami cilvēki, kaut arī runājis ar viņiem netiku. Kā viņš par viņu rūpējās! Veikalā ar vienu roku stūma ratiņgrozu, bet ar otru turēja viņu, autobusā palīdzēja iekāpt un izkāpt, bet ziemā, kad autobusu pieturā nebija attīrīts sniegs, viņš viņu pa kupenām stiepa kā kādu kartupeļu maisu, un abi visu laiku bija smaidīgi un laimīgi.

Pienāca pavasaris, es autobusu reizēm nomainīju pret velosipēdu, un tā šis pāris man it kā nozuda no acīm. Un tad es šo sievieti ieraudzīju vienu pašu vienu, otru, trešo reizi. Kā jau pavasarī, sapucējusies, uzsējusi jaunu lakatiņu galvā un autobusā jautri un skaļi sarunājās ar citām sava vecuma sievietēm. Citiem vārdiem sakot izskatījās tīri vai atplaukusi. Reiz, kad mums nejauši iznāca stāvēt blakus, gaidot autobusu, es viņai pajautāju, kur ir palicis tas viņas vīrietis. Viņa atbildēja gandrīz vai smiedamās: ha! Viņš aizgāja pie savas pirmās sievas ... tepat Meža kapos ... Un pēc brīža piebilda: Nu lai jau guļ! Vai man žēl?! ... Kaklā savilkās tāds dīvains kamols, un es vairs neteicu nekā. Un galvenais – pats nezinu kāpēc.