Pasaka par Vasaru!

Uzaicināju Vasaru ciemos. Tik trauslu, smaržīgu un krēmīgu. Kā visskautrīgāko saulrietu. Tā ienāca manās atmiņās, sapurinot savus matus, kas nosmaržoja pēc tikko pļauta siena un liepu ziediem. Atvilkusi elpu, kā ciemakukuli man sniedza pašu skaistāko vasaras raibumiņu.

- Vai Tev labi klājas? – es jautāju.

Viņa līksmi samiedza acis un no viņas plaukstām izlēca pāris sienāži.

-Labi! – nočukstēja Vasara, notraušot no pieres pāris aizmigušas bizbizmārītes. – Aizsnaudušās, manas dievgosniņas! Izguļ rimto pusdienas laiku.

Viņa paraudzījās uz savām basajām pēdām, kuras aiz sevis bija istaba atstājušas pilnas ziedošu pieneņu. Draiski pakustinājusi pirkstus, viņa piesēda uz mana labā pleca.

-Aizvakar par Tevi domāju, - es pie sevis ierunājos. – Atceros, kā gāju pļavā mūziku klausīties. Nu, to, kuru spēlēja Tavs orķestris. Gaiss sanēja, bites un kamenes zumzēja, lipīgām medus kājiņām. Vienai palūdzu man atnest ziedputekšņus, bija jānopūderē deguntiņš, bet Tu jau zini – cik tās ir nevaļīgas. Iebāzu snīpi pieneņu paklājā un nošķaudījos. Sienāži vien par mani smējās.

-Tā jau viņi dara – meklē tikai par ko pasmieties un dziesmu uzdziedāt! – Vasara iesmējās tik sirsnīgi, ka saka smaržot pēc ceriņiem.

-Un man sanāca saķeršanās ar dadzi. Dikti skaists, bet neatlaidīgs bez gala. Pēc tam knibināju laukā no savas puķainās kleitas viņa pieskārienus. Un kā gan Tev izdodas pašā pļavas vidū nolikt Domu par Ziemassvētkiem? – es izbrīnīti jautāju. – Skaisto saulessveču smarža man atgādina mandarīnus.

Vasara pasmaidīja, tik skaisti un žilbinoši. Rasas mirdzumā!

Vai es atceroties rītus pie dīķa, kad uz tikšanos mani uzaicināja Saullēkts.

Jā, es tos atceros gan! Klusos plunšķus ūdenī, niedru čaukstoņu kā visskaistākajam zīdam, varžu monotonos sveicienus kaimiņienēm – laikam par to, ar ko baros šodien savus kurkuļus. Glāsmainos pirmo saules staru pieskārienus vaigam, kā trausla puķuzirnīša smarža. Tik reibinoši un pilnīgi. Es atceros, kā ieelpoju Rītu. Tik rasas un miera pilnu. Ak, mīļā Vasara, es atceros gan!

Vasara pieglaudās manam vaigam, pieskaroties ar smilgu.

-Tev vēl mans kolēģis Pavasaris ir jāsagaida visupirms. Vēl jānoklausās viņa dāsnajos rītos, kas pilni klusuma un paukšķošu pumpuru. Viņš man gan apsolīja vienu skaistu sniegpulkstenīšu pušķi, bet to, sirds mīļā, es dāvāju Tev.

Man notirpa plecs. Vasara domīgi kūļāja kājas, līdz saprata, ka man domas ir pilnas smaržīgas zemes.

-Gribi tomātu maizītes? – Vasara pajautāja? – To tomātu, kuri tikko plūkti siltumnīcā. Īsti, sulīgi, smaržīgi. M?

Man siekalas saskrēja mutē! Atceros bērnību, kad basām kājām no rīta joņoju uz siltumnīcu. Atverot durvis, iesitās pufīgs, karsts un smaržīgs gaiss. Tas smaržoja pēc tomātu ķekariem, kūdras un saules. Ievilku elpu un biju laimīga! Tomātu maizītes pagatavoja vecāmāte, sagriežot tomātus biezās šķēlītēs, uzsmērējot īstu lauku sviestu uz zeltainas, kraukšķīgas un svaigas baltmaizes. Mana dvēsele smaidīja.

Vasara labi atcerās, kā es joņoju pa pļavu, ķerdama taureņus, pētot katru zāles stiebriņu. Atceras, kā es patrāpījos ceļā usnēm. Un ceļtekas, kas mierināja manus nobrāztos ceļgalus un elkoņus, kad mācījos braukt ar riteni vai aizrāvos deguna stumdīšanu mākoņos, ejot pa lauku ceļu?

-Ai, Vasara, Vasara! Tu nāksi drīz atpakaļ, vai ne?

-Protams, Tev taču vajag zilās debesis un mīkstos mākoņus, kuros meklēt krokodilus un pūķus? – viņa zobgalīgi atbildēja.

Tā jau gan ir! Viņa zina pat manu vājību – skatīšanos un sapņošanu mākoņos, kad acis žilbst, pilnas asaru, bet nē – vajag nogulties uz zemes un vērot, vērot, domāt un atkal vērot.

-Ko nu mels! – pikti Vasara iesaucās. – Tev ne tikai mākoņus vajag, Tev vajag negaisu.

Trāpīts! Kas gan tas ir par skaistumu, kad viss briest negaisam! Tāda īpatnēja smarža, kuru es sajūtu jau vairākas stundas pirms vispār kaut kas liecina, ka tuvojas negaiss. Reizēm jau pačukst bezdelīgas, manevrējot cauri uzlādētajam gaisam.

Vai zini, kā mainās pasaule, kad tās nemieru, steigu, putekļus un sāpes aizskalo prom lietus? Mainās krāsas, pēc katra negaisa pasaule kļūst košāka. Tik stipra, dzidra un... jauna!

-Kā ar ziedošajiem kastaņkokiem?

-Ij nerunā! – es iesmējos. – Es ilgojos pēc to krāšņajām svecēm, kas ir gandrīz kā luksusa dekors pat ielām.

-Būs Tev, tikai pacieties. Es tepat jau vien esmu – Tevī, tavās atmiņas un domās. Ar visu savu košo krāsu, skaņu un smaržu bagāžu. Būšu klāt, ka ij nemanīsi, pa kuru laiku viss būs uzziedējis un mirguļos.

Es smaidīju. Un mēs abas smaidījām. Un dzērām pērnā gada liepu ziedu tēju. Ar medu. Un manos matos modās bizbizmārītes, kuras man bija klusi ielikusi Vasara...