Bāra stāsti

Es izstāsīšu...

Kad uzticēšanās ir vienīgais, kas liek sajusties mūsdienu žurku skrējiena pasaulē kā cilvēkam.

Tu nezini, kad tiksi piemānīts, piečakarēts, aptamborēts ar krāšņiem iemesliem, attaisnojumiem un meliem.

Cilvēks cilvēkam.

Zobs pret zobu.

Pagriez otru vaigu.

Neuzticies!

Bet kas gan mūsdienās vēl ir palicis, ja ne – ticēt arvien no jauna labajam?

Tovasar es strādāju nelielā kafejnīcā. Vasara bija skaista, vieta – maziņa, burvīga – kā jau Vecrīga. Pat lietainā laikā diena šķita apaļa, omulīga, pilna mīļuma un notikumu.

Man patika darbs. Lai gan darbs nevija no vieglajiem, kājas ik vakaru atgādināja, cik neredzami daudz jūdžu dienā esmu noskrējusi un rokas – cik daudz devusi un nesusi, man patika.

Kā spēle - novērot cilvēkus un uzminēt, kas tiem prātā, kādas domas un notikumi tos vedina un steidzina. Ik rītu, izripinājusi smagos, apaļos kā pogas galdus – uz terases, visu sakopusi un uzposusi, es tīksmi mēdzu apsēsties pretī divām liepām, vecišķajai laternai, dzerot gardu kafiju ar labi saputotu pienu. Saldu. Kā vasaras brieduma tīksmi.

Un vēroju, kā mostas Vecpilsēta.

Tā es sevi sagatavoju dienai.

Reiz, kad diena jau bija aizsteigusies pusē, kafejnīcas dziļumā, aiz bāra letes pucējot glāzes, es pamanīju laukā kādu pajaunu vīrieti. Viņš stāvēja raudzīdamies uz visām pusēm. Kā kaut ko pazaudējis. Plecos viņam bija sporta soma, trauslajam stāvam liekot sasvērties mazliet uz labo pusi. Mati viegli cilājās vējā. Bet pats viņš nemanīja, kā satraukumā tajos bija ieķērušies pirksti.

Tad viņš pagriezās un ieraudzīja pa atvērtajām durvīm mani.

Solis pretī, divi atpakaļ. Tā kādu minūti viņš mīņājās, kā baidīdamies ar strāvu dabūt.

„Kas noticis, nez?” – es klusi pie sevis prātoju, neatraudama acis. Viņš bija ģērbies kārtīgi. Bet no viņa „nesa” baiļu smaka. No viņa skatiena vēdīja milzīga neērtības sajūta.

Galu galā viņš ienāca iekšā. Es uzsmaidīju. Man tas pēc dabas ierasts. Vīrietis sasveicinājās, bet tad aprāvās:

-Nē, es to nevaru! Tā nedrīkst! – rokas knaibīdams, viņš neuzdrošinājās paskatīties acīs.

-Kas noticis? Vai kādam slikti?

-Jā, tas ir nē... bet ir noticis... – man sāka likties, ka kaut kas nav kārtībā. Gaisā vēdīja saspringums. Vai aplaupīt grasās?

Beidzot no viņa sāka birt vārdu straume. Esot no attālākas pilsētas, ieradies uz tikšanos, bet cilvēks nav ieradies. Neesot atpakaļbiļetes. Pietrūkstot viens lats. Viņam esot kauns to prasīt, bet nemānoties. Varot uzrādīt savus dokumentus, ieskaitot studenta biedrības karti.

Jā. Es nenoliegšu, ka pirmais, kas man pavīdēja – mūžsenie stāsti par ļaudīm, kas šādi skaisti māna ļaužus: "Esmu no citas pilsētas... uttt.". Tobrīd man uzsitās uz mirkli dusma. Bet es neteicu neko.

Man kabatā bija lats, ko līdz tam brīdim bija atstājis tējas naudā kāds vācu pensionāru pāris.

Es to noliku uz letes.

-Lūdzu!

Viņš apjuka.

-Kā jūs sauc?

-Inga. – es samulsusi atbildēju.

Es nejautāju neko, neprasīju neko. Mani tas neinteresēja, cik godīgi ir viņa nodomi. Tobrīd tikai viena doma – ja lūdz, man ir, es iedošu!

Viņš satraukts paņēma naudiņu un solījās pirmdien to atdot. Bija ceturtdiena. Vai es ticēju? Ja godīgi, nē. Bet es iedevu, pat nezinot, kāpēc. Bez rūgtuma apziņas. Apzinājos, ka man jātaupa katrs lats. Jāmaksā par dzīvokli.

Pagāja pāris nedēļas. Es jau biju piemirsusi.

Bet reiz, kad ierados uz savu naktsmaiņu, rīta/ dienas maiņas kolēģis man pirms promiešanas iedeva papīrītī ietītu monētu.

-Tas tev!

-No kā? – es izbrīnīta jautāju?

-Nezinu. Kaut kāds vīrietis pienāca pie letes un uzstājīgi jautāja pēc tevis. Kad teicu, cikos tu būsi, nolika šo un teica – nododiet to viņai. Dīvains tips. – kolēģis paraustīja plecus. Bet pēc apraksta es sapratu.

Man palika kauns. Par to šaubu ēnu, kas man uz mirkli pavīdēja, lai gan apzinos, ka tas bija tikai veselais saprāts, kas mūsdienās reizēm – daudz par daudz – pieslēdzas.

Cilvēks, kurš nesmaida. Tā es pie sevis biju nodēvējusi jauno puisi. Tovakar lija. Vairāk neviena nebija. Bet man fonā skanēja mūzika un es biju aizklīdusi domās labi tālu. Viņš ienāca nopietns. Šaurs kā izdedzināts sērkociņš. Skumju kvēpi melnēja viņa sejā.

Tas, kurš ir piedzīvojis pamatīgu vilšanos otrā, to atpazīs.

Pienācis pie letes, viņš klusēja.

-Tu runā! – es teicu. – Neviens neklausīsies. Ja vajag, es izlikšos, ka neklausos. Bet norunā nost.

-Es nerunāju. Tas nav Tev. Ko Tu saproti?

-Vai es izskatos par jaunu, lai saprastu? – jautāju.

-Vai Tev maz ir 18? – es dzirdēju pretjautājumu.

-Esmu vecāka par Tevi. Kāda starpība, cik esmu jauna. Vai veca. Pieredze, lai salauztu sirdi, neizvēlas pēc vecumiem, bet pēc sev vien zināmām kvotām un realizējama grafika.

Un es izlikos. Ka neklausos.

Un puisis izlikās, ka neko nestāsta.

Es izlikos, ka nedzirdēju - nākums šurp viņam bija ar ļoti drūmu domu. Par to labāk nerunāt. Cilvēkam jādzīvo.

Pēc stundas es savā pusē pieliecos, lai no zemes paceltu izbirušas apelsīna šķēlītes. Tagad jāmet miskastē, kāda izšķērdība!

Piecēlusies, dzirdēju kā aizcērtas durvis. Bet uz letes stāvēja salvete, uz kuras uzrakstīts bija:

„Paldies! Tu tikko kādu izglābi!”.

Todien es piezvanīju saviem mīļajiem un pateicu, cik ļoti viņus mīlu. Jo pasaule bez kāda – vienmēr kļūst par zvaigžņu kripatu nabadzīgāka...

********************************************************

Vai izstāstīt vēl kādu stāstu?