Viņi!

Viņi ir, esot, atver, nelaužot, saprot bez izlikšanās, nerunā – nosodot. Ir tik tuvu, neskatoties, cik tālu būtu tobrīd aizbraukuši. Viņu esība balstās uz Tevis pieņemšanu un mīlēšanu – lai kāds arī Tu nebūtu. Kad viņu pašu spārni ir salauzti, tik un tā – gluži kā eņģeļi - Tev spēj sniegt mierinājumu un patvērumu. Kad pašu dzīves brūk un jūk, Viņi rod sev atbalstu, to sniedzot Tev. Viņi neko neprasa pretī, tik vien priecājas par to, ka Tu esi.

Ja Tu nelaid pasauli sevī iekšā, Viņi rimti sēž pie Tevis aizcirstajām durvīm un klusi klausās un atbild Tev. Pat caur tām Viņi caur durvju spraugas apakšu pasniedz Tev gaismu un rāmumu. Pa kripatai vien, līdz Tev savā alā tam visam vietas vairs nepietiek, un nākas atvērt durvis vaļā.

Kad emocijas – asas, kā ziemeļvējš – aprauj smaidu, Viņi ir tuvumā. Nelien un neurķērjoties dvēselē, bet vienmēr Tu redzi atvērtas plaukstas un atvērtas durvis. Darba rīki un pašu lepnums tiek nolikt malā, lai apsēstos un noklausītos Tavā mēmajā stāstā - kad nevari parunāt – līdz galam.

Viņu stāsti var nebūt līdzīgi Tavējiem. Pat ne tuvu tiem. Bet viņu sirdis ir tuvākas Tev - reizēm par tavu tuvinieku.

Viņi ir mūsu zelts. Spēks un virzība. Viņu vērtība nav mērāma naudā.

Tuvums. Droša plauksta un plecs. Kad visa pasaule sabrūk, tad apziņa par Viņu līdzās esamību – nomierina un ļauj joprojām paturēt prātā pasauļu krāsas.

Viņi ir Viņi. Tie mūsu Draugi!