Tāds bija mans marts

Laukā pelēkas debesis man no peļķēm un dubļiem pretī raugās. Ziemas stāvs sagumis stāv atspiedies pret divām liepām. Tik nogurusi jau – vecenīte! Pirms pāris dienām vēl cēlās augšā, purināja savu pārslu baloto kažoku. Un tomēr – tai būs jāaiziet.

***

Es sēžu uz jumta, pārkarinājusi pāri basās kājas, raugoties gaiši zilajā ekrānā, kas rāda man rimti klaiņojošos mākoņus. Tālu, tālu prom! Bet viss debesu jums – kā zila zīda lakats. Bez ne vienas krunciņas, bez neviena mākoņu diedziņa.

Atliek tik aizvērt acis, ievilkt dziļi elpu un pasmaidīt pretī Pasaulei.

Zemei sadīgušas pirmās zāļu maigās ūsiņas. Tajās jau lēkā sauleszaķi un savus košos augumiņus izrāda mazas puķītes. Tās te dejos, čalos un priecāsies, līdz atnāks Vasara.

Tā vels sev līdzi ziedu kalnus, liepu ziedu smaržas esenci, košas meža zemenītes un tikko pļautas zāles smaržu, siena gubas un vakarus pie ugunskura, cikādes un sienāžus, lakstīgalu koru karus, vēja spirgtos pieskārienus – kas glāsta ādu ar smaržpilnu iejūtību, tālumtālas šosejas skaņas, šūpuļtīklus un mākoņmākslu.

Es sēdēšu uz mājas lieveņa vai zem liepām, vai ceriņiem, lai raudzītos, kā diena piecērt kāju un izskandalējas, gādājot, lai par Negaisu dzirdētu puspagasts.

Es iešu bijīgi pa kastaņu gatvi, pieskaroties ar pirkstu galiem to vecajai mizai, raugoties kā klusi un majestātiski, tas burās ar savām svecēm pret debesīm.

Es raudzīšos, kā bezdelīgas strauji, rādīdamas augstāko pilotāžu, spurgs cauri biezajam gaisam, kas vēstī par lietavām un pērkona bungām.

Uz galda man stāvēs koši dzeltenā bļodā sarkanas un pēc saldkaisles smaržojošu zemeņu bļoda. Bet blakus – tikko slaukta piena krūze.

Gaiss sanēs un mirguļos, bet es tīksmi ierušināšu savas pēdas irdenā zemē, lai sajustu tās spēku. Ļaušos saules glāstiem un tās dienas noslēguma izrādei pie jūras.

Es stāvēšu pretī jūrai, aizvērusi acis, klausoties šalcam tajā eņģeļu balsis. Pastiepšos uz pirkstu galiem un pieskāršos tikko savas zvaigžņu acis atvērušajai Naktij. Es pieglaudīšos tās melnajam samta lakatam, lai tajā ieritinātos un vērotu, kā sapņi klīst pa Piena ceļu.

Es uzsaukšu tostu ar krūzi – tikko plūktu – piparmētru tēju. Rītam, sēžot pie klusa dīķa, plunkšķinot akmentiņus un sveicinot ūdensrozes.

Es buršos un elpošu, lidošu un lēkāšu, staigāšu un dejošu, runāšu un klusēšu, priecāšos un baudīšu. Es krāšu šo Vasaru kā spēcinošas zāles nākošajai Ziemai...

Dzirdi, cik spēcīgi cīruļi jau tagad no rītiem lirina?