Samīcītais kaķis pirms skolas disenes

Liekas, tā bija kāda 10. klase. Sen. Tolaik trolejbusi bija vēl vecumvecie, tajos bija viedās un visu labāk zinošās konduktores, degviela – nezinu, cik maksāja, jo mani tas nesatrauca, bet pienu gan varēja nopirkt par ašpadsmit santīmiem. Vārdus es neminēšu publiski, jo tam absolūti nav nozīme (man ir, bet citiem nē).

Tā bija piektdiena. Disene! Skolā tika rīkotas diskotēkas ar apskaužamu neregularitāti, tāpēc tās daudzi gaidīja ļoti. Mēs (domāts es un draudzenes) bijām jau lielas. Bet... nosacīti. Todien bijām paņēmušas vakara notikumam paredzētās klozītes līdzi jau savās lielajās, ar gudrību un kosmētiku pārpildītajās somās. Bija plānots pie kādas draudzenes, kura nebija no mūsu skolas, pārģērbties. Nu, jūs jau zināt – tā visa tējošana un sarunu pilnā pucēšanās: kas, kurā, kā un kāpēc notiks. Tolaik biju samērā... izteikta pēlēkā pele, bet jutos labi šo meiteņu kompānijā. Čalojošas, draiskas, smaidīgas un... tādas saprātīgas, par spīti dullajiem izgājieniem.

Es vēl joprojām atceros, ka man mugurā bija kaut kas atbaidoši nemodīgs un šaušalīgs, bet... tas lai paliek uz manas sirdsapziņas.

Kad bijām sapucējušās, daļa meiteņu nolēma doties uz skolu atpakaļ ar trolejbusu. Tikšanās vieta – mazais „unītis” jeb veikals, kurā šo un to piepaķert. Kad mēs, kājāmgājējas, bijām punktā A, viena no mums (bijām 3) iegāja paņemt drosmei pudeli vīna. Kamēr gaidījām pārējās meitenes, divas viņas izdomāja ieiet tuvējā daudzstāvu nama kāpņutelpā. Nu, neies taču publiski lūpas pie kakliņa cilāt.

Es, godīga un absolūta alkohola pretiniece, nolēmu pastāvēt laukā. Pagaidīt pārējās un pazīlēt par vakara gaitu. Viss jau bija labi. Līdz mirklim, kad no minētās kāpņutelpas, kas bija izvēlēta klusajam pārtijam, atskanēja drausmīgs troksnis. Likās, kāds kādu žņaudza, kāds kādu sita, gārdza, brēca... Īsāk sakot – mani pārņēma šausmas un es jau spēru soli, lai dotos varonīgi glābt savas draudzenes no maniaka.

Tajā mirklī – ko tādu esmu redzējusi tagad vienīgo reizi mūžā - , izskrēja šķielējoša, spalvaina čība ( tas bija kaķis, kā izrādās), steidzīgi planēdams centimetru virs zemes (pieplacis tuvāk drošam pamatam), haotiskā kustībā aizskrēja prom, kurp nu katra acs rāda.

Pēc pussekundes atskanēja kādas sievietes operveidīga balss: „Čtooooooo zģeeees prishoooooģit!” (kaut kā tā!). Un vēl pēc sekundes kāpņu telpas durvis, atsprāgušas vaļā, izspļāva manas meitenes. Rokas, kājas vicinot, metās prom, viena pagriezās, dīvainā balsī vēl noteica: „Ātri! Kustamies prom!”...

Sekoju ar bažīgu acu skatienu nomērot, vai nevienai nav kāds gabals nedz norauts, nedz piešūts.

Kad bijām pie skolas, uz mirkli piesēdām atgūt veselīgu sejas krāsu no pelēkbālas un elpu.

- Wata...? – es saraukusi vienu uzaci jautāju.

Tad nu es uzzināju...

Aina kāpņu telpā.

Durvis sākumā bija puspievērtas, draudzene laukā stāv un zīmē gaisā bezdelīgas, Viss normā. Brīdī, kad pudele attaisīta jau nobaudīts sārtais dzēriens, kāds aizcirtis durvis. Loģiski, ka pie pašas ieejas, kāpnēm ir tumšs kā... kā telpā, kurā nav neviena gaismas stariņa. Viena no viņām kāpusies atpakaļ un tad noticis TAS. Atskanēja TAS drausmīgais troksnis. Skaļš, griezīgs. Un TAS zem kājas kustējās un bija mīksts. Neviļus viņa pakāpās vēl pussoli ar otru kāju atpakaļ, bet atskanēja tā pati sirēna. Tai brīdī sirds pārmeta 100 m augstuma kūleni, kad atvērās blakus dzīvokļa durvis, ausī kāds iebrēca nezināmas operas ārijas rindiņu! Viss! Nu i beigas! Rokas un pudeli izstiepušas uz priekšu, metās prom. Durvis atsprāgušas vaļā, kaut kas aizšāvās gar kājām – kaut kas mistisks un dzīvs. Draudzene, kura gaida laukā – acis kā citplanētiešu uzbrukumu vērojot...

Tālāk jau – tā nu mēs tur sēdējām pie skolas. Es neko neteicu. Jo mani vienkārši saķēra milzīga smieklu lēkme.

-Tu... tas bija... tas kaķis, Tava sejas izteiksme...! – es nevarēju vairs izturēt, sēdēju un no smiekliem vienkārši raudāju. Kad pienāca pārējās, viņas noteikti redzēja fantastisku skatu no malas. Bet, uzzinājušas notikušo, smiekli parāva arī viņas. Pa ceļam bija patrāpījušās uz ārkārtīgi kašķīgi konduktori, kura tikai uzlaboja omu meitenēm ar savu purkšķēšanu.

Man lai piedod stāstā iesaistītās personas, ieskaitot kaķi, kura man gan bija, gan ir žēl, ka uzkāpa nejauši, bet tas ir kas tāds, ko es atcerēšos joprojām: zemu planējošais kaķis, kurš nezinu, uz kuru pusi skriet, sejas izteiksmes un skaņas, kas tikai izceļas tādu māju kāpņutelpās.

Ja todien zinājusi būtu šo izteicienu, tad teiktu meitenēm: - You made my day!

Bet vakars aizritinājās jaukā pasācienā ar saviem plusiem un mīnusiem, tik ļoti piederīgiem skolas laikiem.