Sieviete***
Kad sieviete ilgojas un atceras ik nieku, ik sekundi no kopābūšanas Pilnības laika - Viņa nav dumja. Tā ir iemīlējusies sieviete. Iemīlējušās sievietes nav dumjas. Viņas ir atvērtas, mazliet uzplēstām brūcēm, pilnas košu pasauļu, kuras ir tik vārīgas. Tai pat laikā - stiprākas par tēraudu.
Un reizēm kailas sāpes kūst cauri pat visstiprākajam tēraudam...
***
Glāsmains. Kā zīds. Viņas skatiena pieskāriens. Zils, kā vizbulītes, acu mirdzums, kurā rotājas tūkstošiem sapņu un domu. Dūmakains un klusināts Viņas skatiena rāmais miers. Šīs acis. Satvērušas puspasauli savā gūstā. Un aiz sava spoguļa slēpj košu sveču liesmas. Tās dedzina un izgaismo. Viņas Aizspoguliju. Kurā kā vasaras nakts, savas zvaigžņotās plaukstas ir izstiepusi Būtība.
Tik trausla kā leduspuķes. Tik alkstoša kā ziedi pēc rīta rasas svaiguma. Tik pacilājoša kā saullēkta aicinošais zelts. Tik mīloša kā uz ielas atrasts kucēns. Tik smagnēja kā gara gājuma sagurušas pēdas. Tik spēcīga kā gadiem kalts tērauds. Tik uzticīga kā izauklēta bērna sirds. Tik sarežģīta kā Visuma līkloči. Tik noslēpumu pilna kā miljoniem pasauļu pasaku grāmatas. Tik dodoša ka vismulsinošākais rīts pēc negulētas nakts. Viņas Būtība kā Bezgalīgais stāsts. Tik robežu pilns neredzamu un tomēr esošu. Kā stikls.
Sieviete. Trauslā un mirdzošas esamības pilna, ko izgaismo Dzīves dažādu krāsu gaisma. Viņa ir kā logs, kurā lūkojoties katrs ievēro sev vēlamo. Bet nekad visu līdz sīkākajai detaļai.
Pietuvini elpu, uzpūt dvašu, atstāj uz stikla savu pieskārienu. Klauvē droši, radot atbalsi stikla dvēselē. Trausluma patvērumā. Bet stikla sienas var būt trauslas, ārpasaules klauvējiens var arī radīt plaisas un sašķaidīt stikla mūrus.
Esi uzmanīgs!
Sieviete. Trausla, kā stikls, kas ļauj ieraudzīt plašu pasauli. |
