Es te... varbūt...Vakars zaļš un dzestrs, nolaižas pār maniem dvēseles pleciem. Apliek atmiņu villaini, sakot, ka drīz tajā sienāži lēkās. Un bizbizmārītes meklēs siltumu. Lai.
Es saberzēju plaukstas. Ir vēsi. Vēl saule nav sākusi sildīt pietiekami bieži. Vēl smaids manī neraisās pietiekami raiti. Es sēžu uz savas baltās palodzes un vēroju pelēcības pietūkušās debesis. Tik ļoti gribētos, lai tās plīst un no tām laukā kristu saulriets. Smeldzīgi skaists, pilns horizonta un ugunīm.
Bet man tikai pretī liepas plaukstoši biklas raugās. Es gaidu, kad atgriezīsies viņas manas bezdelīgas. Pikēs virs mana pagalma, debesu jumu cauraužot ar savām balsīm.
Kaut kur mīt pūce, kas sasaucas ar kādu ūbeli. Bet lakstīgala par to visu vien dzied. Kaut bez elpas kritīs, bet dziedās. Dzirdi, kā tā pogo? Tā zied ievas!
Es ierušinos savā domu kaudzē un apsedzos ar klusu sapni. Par mirkli, kad sāks ziedēt un reibināt liepas. Tad es iešu pa mazajām ieliņām un baudīšu saldās smaržas pielieto klusuma vienatni.
Es gaidu... |
