Piecminūte Dvēselei

Lai kas notiktu. Ir cilvēki, kuriem Tu esi tikai pienākums. Pienākums aiz nolemtības. Aiz iedomātas un iecerētas mīlestības. Aiz Likteņa uzlikta pārbaudījuma.

Un – lai kā mēs nejustos, vēloties to mainīt, tas nav iespējams. Vienam nē.

Cik nav redzēts un līdzi justs: kad kāds zaudē otru. Kad nolaižas TAS priekšskars. Un tad katra piecminūte, ko esi veltījis tam, lai atliktu sarunu vai tikšanos ar to otru, šķiet pēkšņi tik ļoti zelta vērta. Dvēseli atdotu. Bet nav iespējams. Vairs ne. Ne šajā mūžā.

Cik daudz laika mēs veltām sev, iedomātam Ceļam un cik – patiesām attiecībām, tuvībai un komunikācijai ar citiem: mums tuviem un dārgiem cilvēkiem?

Gandrīz vai necik, vai ne? Ja arī veltām, tad pilnu paviršības un otra izmisuma pilnu lūgumu, diedelēšanas pēc tās. Līdz iestājas KLUSUMS!