Let it be!

Es sajūtu.

Emocijas un notikumus.

Piemēram, skatoties labu filmu. Tās sajūtas...

Tur kaut kam ir jābūt! Tas neaiziet kaut kur neziņā un nebūtībā.

Viss.

Sajūtas un emocijas, lai kāds dēvētu - to visu par ķīmisku smadzeņu defektu, tās ir īstas. Dabas radīts pamats. Tikpat labi – tas, ko sauc kāds par defektu, ir īsts, bet pārējais – ir defekts!

Ja dabas pamatā ir dots – ēst un vairoties, tad kā gan miljoniem gadu,tūkstošiem – noteikti, ir tendence un vēlme arī just, mīlēt, būt, pierādīt sevi un socializēties? Kāpēc gan? Kā gan ir emocijas, ieskaitot, mīlēt un justies mīlētam – katram! Bez izņēmuma! Pat tiem, kuri ir ar noslieci kādu piedauzīt, to dara neba aiz fiziskas sajūtas, ka ir nepaēduši vai neradījuši pēcnācēju. Patiesībā – šīs divas lietas ir BLAKUSPARĀDĪBAS tam, ka neesam spējuši vai uzdrošinājušies pārējo – iepriekšminēto, ko Maslova piramīdā skata kā vismazāk vajadzīgo.

Bet joprojām – laužam sevi, rokas un dvēseli, lai turētos pie ierastā un mācītā: emocijām un mīlestībai nebūt, ja neesi paēdis... Varbūt! Bet, šodien, braucot garām Jūrmalas feinākajām villām, es redzēju tukšus, stiklotus dzīvokļus (kas maksimāli daudz parāda cilvēka nopelnīto un rocību). Un iedomājos: ja Tev nav ar ko, patiesi no sirds ar ko, to visu dalīt – tad ko tādu ar baudu spēj izturēt un izdzīvot – tikai retais!

Tad lai tā būtu: ka tas maizes kumoss un santīms, izglābj dvēseli, piepilda to un vēl restartē ik reizi, kad nesaproti, kā patiesībā jūties un kas Tu esi, ko Tev vajag...

Galvenais, lai esi laimīgs...