Dziesma par žēlabās nomirušo puisiCauru dienu šautu gāju,
Nekā laba neatradu.
Gāju otru, trešu dienu,
Dabūj` vienu bites bērnu.
No tā viena bites bērna
Dabūj` vasku ritenīti;
No tā vasku ritenīša
Dabūj` melnu kumeliņu.
Ar to melnu kumeliņu
Uzjāj augstu lazdas kalnu,
Tur nogriezu lazdas kūju,
Iejāj` ciemu sētastarp.
Tur izmetu lazdas kūju,
Satrūkās ciema suņi.
Iztek divas zeltenītes,
Viena liela, otra maza.
Lielā mani pašu veda,
Mazā manu kumeliņu,
Mani pašu istabā,
Kumeliņu stallītī.
Paceļ man meldu krēslu,
Saka, lai es atsēdos
Ak, Dieviņ, es nesēdu,
Sēdat pašas cēlējiņas.
Paceļ man liepas galdu,
Uzliek gardus mielastiņus,
Uzliek gardus mielastiņus,
Saka man, lai es ēdu.
Ak, Dieviņ, es neēšu,
Ēdat pašas licējiņas.
Patais` man siena gultu,
Paklāj baltus paladziņus,
Paklāj baltus paladziņus,
Saka man, lai es guļu.
Ak, Dieviņ, es neguļu,
Guļat pašas taisītājas.
Dzīvodams noskatīju,
Ko dar` ciema zeltenītes.
Viena vērpa zīžu diegu,
Otra zelta tecināja,
Otra zelta tecināja,
Trešā cūkas ēdināja.
Kas tās cūkas ēdināja,
Tā būs mana līgaviņa;
Ja es tās nedabūšu,
Bēdiņās nomirīšu.
Kur jūs mani racīsiet,
Bēdiņās nomirušu?
Rociet rožu dārziņā
Apakš rožu lapiņām.
Tur uzauga balta roze
Man kāju galiņā,
Tur tecēja ik svētdienas
Jaunas meitas rožu raut.
Izrauj manu dvēselīti,
Nes Māriņas baznīcā,
Nes Māriņas baznīcā,
Liks par puisi Dievu lūgt:
Tā puisīša dvēselīte,
Meitu bēdās nomiruša. |
