stāsts par kaimiņu 2Vakar viņš atkal ieradās. Atšķirībā no citām reizēm, normālā laikā. Tāpat kā vienmēr - gribēja, lai ielaižu pačurāt. Teicu, ka man ir paņēmiens, kā viņu nolidināt pa kāpnēm. Nenoticēja. Sacīju, lai iet čurāt krūmos. "Nebūs smuki - dzelteni pleķi uz balta sniega," izrādījās, mans kaimiņš - alkoholiķis - poda meklētājs ir estēts. Iedevu 20 santīmus, lai iet uz publisko tualeti vai vienalga kur. Vēlams, labi tālu. Nebija spēka ar viņu cīnīties, gribēju ātrāk tikt vaļā.
Šorīt īsi pēc astoņiem atskanēja zvans pie durvīm. Varat minēt trīs reizes, kas stāvēja pie durvīm ar trīs manāmi noskumušām sarkanām rozēm un 20 santīmiem pirkstos? "Nu
," viņš kaunīgi iesāka. Domāju, ka jau galīgi pārdzēris jēgu. Līdz baltajām pelītēm. "Kas atkal?!" ir cilvēki, kurus nav nekādas vēlēšanās redzēt katru rītu pie savām durvīm. Kaut vai viņš būtu ieradies baltā zirgā ar zelta šķēpu rokās.
"Piedodiet, ka es tā pie jums nāku un vienmēr gribu čurāt," kaimiņš, kas vēl nesen solīja piedirst kāpņu telpu, bija manāmi progresējis. "Gribēju atvainoties un atdot naudiņu, lai nedomājat, ka es
ka es
bļaģ, kaut kāds pidars," izrādās, arī rūdītā alkoholiķī var slēpties džentelmenis. Protams, pasmaidīju. "Bet jūs taču saprotat, ka ar rozēm un atdotu parādu ieeju uz manu tualeti neatvērsiet?" es tomēr neticēju viņa labajiem nodomiem.
Viņš piesarka un teica, ka tā tas neesot bijis domāts. Un vispār - nekad TĀ neesot domāts, bet vienkārši gadās. "Nu, kam negadās?" viņš sacīja, uztaisījis žēlīgas suņa acis. "Sarunāsim tā, ka jums vairs negadīsies zvanīt pie manām durvīm," es tomēr biju nelokāma. Bet viņš arī nepiekāpās: "Rozes paņemiet! Tomēr centos, kapos ar čomu bijām!" Nezināju, smieties vai raudāt.
"Paldies par centieniem, atvainošanos pieņemu, bet man nav vairs laika pļāpāt un piemērotas vāzes arī nav, un vispār labāk aizejiet ar čomu uz kapiem vēlreiz." Atbildi negaidījusi, aiztaisīju durvis viņam deguna galā un pie sevis nodomāju, ka nav jau smuki sūtīt cilvēku uz kapiem, bet KĀĀĀĀĀĀ viņš man ir apnicis!!!! © Franczeska
|
