spoku māja

Kādreiz es dzīvoju mazpilsētā. Īrēju mazu mēbelētu dzīvoklīti vecas koka mājas pirmajā stāvā. Zaļi krāsotais, zemē iegrimušais namiņš atradās ielas līkumā pa ceļam uz garāžām. Kad ievācos, tantiņas, kas sēdēja uz soliņa pie mājas, lūkojās manī neizpratnes pilniem skatieniem. "Jūs tiešām dzīvosiet TAJĀ dzīvoklī?!” brīnījās viena. “TUR neviens ilgi nedzīvo,” zīmīgi izteicās otra.

Nesapratu, kas par lietu, bet vai nu jaunībai prātā lauzīt galvu par vecīšu runām! Nodomāju, ka tantukiem uz vecumu laikam spoki sākuši rēgoties, bet man tādi mošķi bijuši - nebijuši.

Pirmajās naktīs ilgi nevarēju iemigt, nebiju pieradusi pie jaunās mājvietas un gultas, kuras atsperes čīkstēja pie katras mazākās kustības. Tomēr nekādi poltergeisti, NLO un citas pārdabiskas būtnes pie manis nerādījās.

Laiks gāja, un es par vecenīšu sacīto aizmirsu. Līdz kādā naktī pamodos no pamatīga būkšķa, likās, visa māja nolīgojas. Viegli pavērtais logs atsprāga vaļā, un izbijusies ierāvos dziļāk zem segas. Aiz aizkariem kāds kustējās! “Te kāds ir?!” atskanēja parupjš bass. Izklausījās pēc cilvēka! Bet vai es zinu, kādā balsī spoki runā?

Atcerējos tantiņu vārdus un jutu, kā augumu pārņem drebuļi. Pēkšņi kļuva auksti, lai gan bija silta vasaras nakts. Klusiņām uzvilku segu pār galvu un, sarāvusies čokurā, centos neelpot.

“Eu, nu ir te kāds vai nav?! Ko ta` tur logus vaļā?!” Dzirdēju, kā tinkšķ rūtis un nelūgtais viesis nogāž no palodzes puķpodus. Nojautu, ka drīz vien savā istabā vairs nebūšu viena un būtu pēdējais laiks kliegt skaļā balsī. Taču, ja neskaita trīcēšanu, bailes bija mani pilnībā paralizējušas. Vienīgais, ko spēju: izlikties par beigtu vai vismaz komā.

Tikmēr pēc soļu dunēšanas sapratu, ka spoks ir mani pamanījis un nāk taisni klāt. Nolēmu, ka bez cīņas tomēr nepadošos. Sagrābu rokā zem spilvena pabāzto Viktora Igo “Cilvēks, kas smejas”, ko lasīju pirms gulētiešanas, un, nometusi segu, laidu ar grāmatu tiešā mērķējumā spokam pa galvu. Laikam jau mana pēkšņā parādīšanās baltā naktskreklā viņam likās ne mazāk spocīga, un nelūgtais viesis palēcās sāņus. Bet grāmata ielidoja televizorā.

“Dullais sievišķi, ko tu psiho?! Nosist gribi, vai?! Būtu labāk mentiem piezvanījusi!” maniaks izrādījās vai nu nepieskaitāms, vai perverss. “Guļ un nečakst ne skaņas, būtu tak atsaukusies, muļķadesa!” ar pieklājību ciemiņš acīmredzot neslimoja. Iebrucēja vēlme pēc likumsargiem mani sapurināja. Nu ja, policiju vajag! Kā tad, ka vajag!

Uzrāvu uz pleciem segu, ieslēdzu naktslampiņu un aplūkoju baisuli tuvumā. Vai dieniņ, tas jau Gunāronkuls*! Teju divmetrīgs vīrs vecumā krietni pār piecdesmitiem. Abi ar manu tēvu vienā darbvietā strādā. Grūti mūsu mazpilsētā atrast vēl kādu tik godīgu un lādzīgu cilvēku!

- Gunāronkul, ko tu te dari?! - Nu man atgriezās runasspējas.

- Vai, meitiņ, piedod, mīļā, dzinu mašīnu uz garāžu, neizņēmu līkumu un pilnīgi skaidrā prātā trāpīju mājas stūrī! Nu i` caurums sienā!

- Gunāronkul, tu jau man puķpodus arī būsi sacaurumojis!

- Visu atlīdzināšu, visu, meitiņ! Bet tu tik nesaki savam papam - viņš mani ezerā noslīcinās, ka pie tik jauna skuķa nakts vidū pa logu lienu iekšā!

Tā nu mēs abi sēdējām manā mazajā istabiņā un dzērām tēju, kamēr atbrauca policija. Gunāronkuls lielījās, ka jaunībā vis neesot vajadzējis nojaukt māju, lai pie meičām tiktu. Izsmējāmies no sirds, un vēlāk viņš gan jaunus puķpodus man uzdāvināja, gan caurumu sienā pats salaboja.

Pēcāk mājas stūrī iepērās ne viens vien neuzmanīgāks braucējs. Ilgi neizturēju - pēc dažiem mēnešiem meklēju dzīvesvietu citur.

Kad izretis aizbraucu uz savu mazpilsētu, gandrīz vienmēr noeju garām vecajam namam, kas sakņupis vēl vairāk, tomēr joprojām turas. Gunāronkuls jau vairākus gadus braukā pa citas pasaules ceļiem. Bet, redzot dēļu lāpījumu un svaigi krāsoto laukumu, kas gluži kā pavasara pļava atkal un atkal uzplaukst uz nolupušās sienas, vienmēr atceros, cik neparasta bija dzīve TAJĀ dzīvoklī:)

*vārds mainīts

©