mēmo psihopātu saiets

"Vecais perdeli, nāc ēst!" auroja Lotte, gluži kā kaimiņu jaunsaimnieka traktors cauri ceriņiem iegāzusies manas vecmāmiņas pagalmā. Vecais perdelis, viņš arī Albertiņš, sēdēja uz lieveņa un kopā ar manu tēvabrāli greba koka karotes. Lottes brēcieni satracināja tikai suņus. Lielais vilks klupa bļāvējai brunčos, šamā atgaiņājās ar zilu plastmasas spaini, kas viņai bija tikpat neatņemams aksesuārs kā dažai labai pilsētas dāmai D&G somiņas. Gaiņāšanos pavadīja tādi kliedzieni, ka suns iebēga šķūnītī, asti kājstarpē iežmiedzis.

Lotte apsēdās uz dobes malā noliktā bluķēna un smagi elsa. "Tu mani…. Tu mani…. kapā iedzīsi," nesenā pūķene knapi dvesa, pārmetoši skatīdamās uz Albertiņu, kurš uzvedās tā, it kā tādas Lottes nebūtu ne tuvākajā apkaimē, nedz arī visā pasaulē.

"Lottiņ, tu te brēkā tā, ka Salacgrīvā zivis bundžās pašas lec," smējās mans tēvabrālis. "Ar šitādu plaušu vari Ķelnes katedrāles ērģeļu plēšas pumpēt," viņš gan nespēja atturēties no paraduma savās runās piesaukt vai visas zināmās pilsētas un valstis.

"Tu te man savu ģeogrāfiju nepravī!" Lotte jokus nesaprata. Lotte nesaprata neko, ko negribēja saprast. Arī to, ka Albertiņš pats zina, kad viņam ēst un kad karotes mizot.

"Nu?! Ko neatbildi, vecais perdeli?" viņa palēnām sāka atgūties, slienoties kājās un paaugstinot balss intonāciju. Albertiņš joprojām klusēja. Nē, viņš nebija mēms. Tikai bezgala pacietīgs. Kaut gan var jau būt, ka ilgajos kopdzīves gados arī pakurlāks kļuvis. "Ka maukšu ar to španeli tev pa galvu!" Lottei no vīra pacietības nebija pielipis ne kripatiņas.

Provokācija nedarbojās. "Skuķi, ko lūri?!" Lotte bija nolēmusi ķerties klāt man. Toreiz man nebija tā asā mēle, kas ir šodien, tāpēc labāk turēju muti ciet. "Nē, nudien, mēmo psihopātu saiets!" Lotte uzvilkās arvien vairāk un draudīgi tuvojās lievenim. "Nositīšu! Kaut tu kapā gulētu un miris vaidētu," viņa lādējās tā, ka kļuva baisi.

Pie loga parādījās mana vecmāmiņa. "Lotte!" viņa teica klusi, bet stingri kā nerātnam bērnam. "Ej mājās un netaisi te kaunu! Ne visu var ēst, ne visu var runāt!" Laukos policiju neviens nesauca. Kaimiņu lietās paši tika galā. Kā nu kurš mācēja. Dažreiz tāda skaidrošanās beidzās ar akā noslīcinātām piena kannām, citreiz - ar zilām acīm, bet visnelāgāk bija kļūt par pagasta anekdošu galveno varoni. Lotte burkšķēdama pazuda ceriņos.

Tikpat klusi kā dzīvojis, pāris mēnešus vēlāk Albertiņš nomira. Kad bija pienācis laiks aizbērt kapu, Lotte notupās uz bedres malas un kliedza kā kauta: "Glabājiet mani ar`, negribu dzīvot, es iešu tev līdzi, ņem mani pie sevis!" Teksti bija dramatiski, bet Lottes pārspīlējumi visu padarīja komisku. Dēli bēdu sagrauzto atraitni centās piecelt, tomēr viņa atgaiņājās, skaļi saukdama: "Nē, nē, laidiet mani, es bez viņa nevaru!" Un tikmēr žvanckalējās, kamēr kapā iekšā gan!

"Nu jau Albertiņš tiešām miris vaidēs kā līķi Ēģiptes piramīdās!" pagalam necienīgi iespurdzās mans tēvabrālis. Bet izmisusī Lotte nemaz vairs negribēja mirīt nost. Cik sparīgi bija kliegusi, lai laižot šo līdzi, tikpat sparīgi ķērca, lai velkot tak ārā! Bērinieki centās saglabāt nopietnību, tomēr Lottes skatuvi pāršalca apslāpētu smieklu vilnis.

Kad sērotāja bija izcelta no kapa, viņa nopurinājās un pagalam lietišķi uzbrēca kapračiem: "Beriet tak ciet!" Nez, vai tie savā darba mūžā tādus trakumus maz bija redzējuši. "Ta` cienītā neraksies vis virsū nelaiķim?" drošības labad, vai drīzāk - būdams mazliet iesilis - viens no viņiem tomēr pārprasīja. Bet Lottei galvenā loma vairs nebija prātā. Grāba smiltis pilnām riekšavām, bēra tā, ka dārdēja vien. Skaidrs, ka tāda būkšķēšana labāka nekā pašas dibens pret zārka vāku.

Bet Albertiņš - klusēja kā klusējis.:)

© Franczeska

(iesaistīto personu vārdi mainīti!)