pa dabas taku

24. maijā. 2011. g.

Šopavasar man bija ieplānoti trīs darbi. Pirmais un, protams, pats svarīgākais ir malkas sagāde nākamajai ziemai. Otrais – pandu pupiņu stādīšana pie Aivara. Un trešais – kaut reizi šopavasar ziedu laikā iziet Riežupes Dabas taku. Pie diviem pirmajiem darbiem es vēl atgriezīšos, bet, lūk, par šo trešo gribu pastāstīt vairāk. Bija laiks, kad pa šo dabas taku es bizoju vismaz reizi nedēļā, un ne tikai pa taku vien, bet vispār pa Riežupes labo krastu no Sipu laipām līdz tiltam un kur tik vien vēl ne. Šogad es šo gājienu jau pieskaitu pie gada notikumiem, jo tieši pēdējā gada laikā veselība ir gājusi uz leju pārsteidzoši strauji. Es pat negribētu teikt, ka mani nomoka kaut kādas briesmīgas sāpes. Gluži vienkārši kājas ir kļuvušas stīvas un nespēcīgas. Rudenī salasīju labi daudz tā saucamos zemes taukus un uztaisīju 2 trīslitru burkas ar šņabja uzlējumu. Sākumā dzēru, bet kad apriebās, rīvēju sāpošās vietas. Un nemaz negribu to sēni galīgi noniecināt: kad sāpošo vietu viegli ierīvē ar tās sēnes uzlējuma, pēc īsa brīža sāpes pāriet kā nebijušas. Nelaime tikai tā, ka pat pēc nelielas pastaigas sāpes atkal atgriežas. Un tā nu man pieliekamajā stāv pilna trīslitrene ar šo brīnumuzlējumu, kuram tika izmantoti 3,5 litri augstvērtīga šņabja. Jūtu, ka šis preparāts man vairs nederēs. Pirms nedēļas sāku kādu citi ārstēšanās kūri un ļoti ceru, ka tā palīdzēs. Tieši tāpēc vakar nolēmu uztaisīt izmēģinājuma gājienu. Slavas dziesmas Riežupei esmu dziedājis diezgan, lai ar to tagad vairs neaizrautos, bet aiziet un apskatīties seno draudzeni – tas tomēr ir sirdi kutinošs piedzīvojums. Fotoaparāts plecā, binoklis kaklā, spieķis rokā un – uz priekšu. Kā zināms, šai dabas takai ir divi izejas punkti: pirmais_ no atpūtas laukuma pa taciņu uz nelielu pleķīti ar šūpolēm un ugunskura vietu un tad tālāk uz leju. Otrais punkts ir mazliet tālāk pa ceļu līdz ozolam. No tā taka iet lejā stāvus un bez lieliem līkločiem. Bērni ziemā te taisa īstas bobsleja vai skeletona sacīkstes, bet tagad, pavasarī pa mālaino taku arī var nopelnīt dažu labu porciju adrenalīna. Jāatzīstas, ka arī es tāpat kā daudzi iesācēji nebiju ņēmis vērā iepriekšējās nakts lietu un nu varēju šļūkt lejā uz nebēdu. Bet tas jau tikai sākums. Kad esmu notipinājis lejā, man atkal ir dota iespēja pārliecināties par Riežupes spītīgo raksturu. Cik un kādas konstrukcijas laipas tik te nav būvētas, un tomēr Riežupe tās visas ir izskalojusi un noārdījusi. Pēdējais tiltiņš tika uzbūvēts mazliet tālāk prom no veco laipu vietas, un pāris gadus Riežupe ar to samierinājās, bet tagad liekas, ka arī šim tiltiņam ilgs mūžs nav gaidāms. Bet augšpus tā, vecajā vietā, Riežupe ir sakrāvusi tādas koku grēdas, ka tur iznāktu vairākas autokravas malkas. Bet lai nu tas paliek, jo es dodos uz priekšu meklēt takas turpinājumu. Taka aiziet augšā augstu kalnā uz Sipu mājām, bet es dodos tālāk Dabas takas meklējumos. Šeit ir tāda kā veca nojumīte, viszemākā vieta visā maršrutā, kur tūristi kādreiz varēja apsēsties un atvilkt elpu pirms kāpšanas un līkumošanas pa Riežupes senkrasta nogāzēm. Tagad nekāda sēdēšana tur vairs neiznāk, jo visa būve ir sagāzusies. No takas arī nav vairs ne pēdas, bet atmiņā vēl šis tas ir palicis, tāpēc lienu vien krūmos un ceru, ka gan jau kaut ko atradīšu. Atceros, ka šeit bija tāda saulaina nogāzīte, kut ziedēja vizbuļi. Labi, vizbuļu laiks jau ir pāri, bet vismaz nogāzīte būtu palikusi! Arī tās nav. Viss ir aizaudzis, viss ir pazudis, un es blandos pa piekrasti šurpu-turpu, bet no takas vairs nav ne miņas. Labajā pusē, kā zināms, kraule beidzas un tur var iziet līdzenā laukā. Tā arī daru un atrodu sen zināmu pļaviņu pilnu ar saulpurenēm. Nakts lietus šo visādi skaisto vietu ir pārvērtis par tādu kā pusdīķi, un es ar saviem ielas zofiņiem brienu tā, ka šļakst vien. Nekas jau nav – slapjas kājas tādā minipārgājienā visumā pieder pie lietas. Atkal dodos lejā un tā kā ar šujmašīnu ķemmēju to krasta krauju, lai sameklētu kaut jel kādas takas pēdas. Beidzot tas arī izdodas – es esmu nonācis taku krustpunktā, kur viena taka iet tālāk pa mežu, bet otra nogriežas uz Sudraba ozola pusi. Parasti es laužos cauri gar Sudraba ozolu, jo šī taka gan ir jau senāk pamesta bet man liekas simpātiskāka. Tur bijuši tēsta ozola soli un vispār tāda mīlīga vieta. Tagad eju pa augšu, jo tur būs vieglāk ievērot taku, kuru tikai nupat esmu atradis. Jā, kaut kas no tās takas ir arī palicis, bet nav vairs nevienas laipas ne tiltiņa, un gravām pāri jāžākstās kā var un māk. Un tā nu es tomēr mazpamazītēm esmu nogājis takas galveno daļu, un tālāk par apmaldīšanos vairs nav ko runāt. Pēdējā grava ar kritalu gūzmu tiltiņa vietā, vēl vētras nolauztā priede, kurai kādreiz bija pieaugusi jauna egle, un tad jau es esmu uz ceļa pašā tilta galā. Arī šeit viss ir nolemts iznīcībai. Upes ielokā ir skaists laukums ar stipru un kapitālu nojumi, kur rīkot piknikus. Bet kas gan te vairs tos rīkos?! No pilsētas puses tilts ir slēgts, bet maņģeniešiem pašiem pārpārēm tādu vietu, kur palaist sirdi ganībās – bijusi tik nauda! Kājas ir nogurušas, bet kā par brīnumu ne tik stipri, kā to varēja gaidīt. Varbūt ir palīdzējusi jaunā terāpija, bet varbūt emociju pilnā sirds? Un tā es lēnā solī, uz spieķa atbalstīdamies, kāpju pa šo veco sen negreiderēto, sen mašīnu nebraukto, lietavu izskaloto ceļu. Un domāju. Kā tas varēja notikt, ka okupanti deva naudu, lai mēs savu Latviju koptu un postu svešiniekiem par patikšanu, un mēs to ar prieku darījām, bet tagad, kad tas viss patiešām pieder mums pašiem, mēs spļaujam tam virsū?! Manī paliek tikai viens mierinājums: jo biezāk šī dabas taka aizaugs, jo mazāk pa to staigās pasaules pilsoņi un mazāk tā tiks piecūkota. Varbūt tieši par to mūsu bērnu bērni mums pateiks paldies. Varbūt patiešām tā notiks. Bet vispār jau SIRDS TOMĒR SĀP...