pandu pupiņas

2011. gada 26. maijs

Es jau teicu par saviem trim pavasara darbiem. Otrais darbs gan laikam būs ne tik viegls, nedz arī interesants. Tas būs par pandu pupiņām. Tie man uzticīgie cilvēki, kuri lasīja manus ierakstus arī pirms 2 gadiem, atcerēsies, ka mēs ar Aivaru sarīkojām īstu Hruščova laiku cienīgu pākšaugu audzēšanas kampaņu un kā tas beidzās. Pērn es Aivaru atkal mudināju uz jaunām uzvarām, bet dzirdīgas ausis tomēr neatradu. Aivars bija varbūt pārāk sadraudzējies ar Zaļo pūķi, es varbūt to pārāk uztvēru kā nevēlēšanos kopdarbību turpināt. Vārdu sakos, es šim pasākumam pagriezu muguru, bet viņš ar Ilzi tās pupiņas tomēr iestādīja, bet tā kā stādīšanas labākie termiņi bija nokavēti, tad arī rezultāti bija sliktāki pat cerētajiem – daļa pupiņu nenobrieda. Ļaunu prieku par šo viņu daļējo neveiksmi es, protams, neizjutu, bet tomēr sirdī tādas kā mieles palika. Šogad Aivars jau laicīgi sāka runāt par pupiņām un bija gatavs darītājs. Un tik gatavs, ka zemi sastrādāja pat necerēti agri. Un atkal tik aplami, ka es sāku saprast viņa pērnā gada izrīcības. Es domāju, ka viņš niķojas, bet izrādījās, ka viņš vienkārši nemāk to zemi sagatavot. Nelaiķe sieva bija tas galvenais komandieris, bet viņš tikai cītīgs izpildītājs. Vārdu sakot, Aivars atkal bija laukā sadzinis tādas vagas kā kartupeļu stādīšanai. Nu diez kas jau nebija. Bet tad es paņēmu dzelzs grābeklīti un to vagas virsu nolīdzināju un parādīju Aivaram, kā tur ar kapli ieart divas vadziņas. Aivara uzcītībai nebija robežu, un tā drīz vien mēs to lauku bijām sagatavojuši sējai. Sēšanu es uzticēju pats sev, jo ar visu sāpošo muguru es nevarēju saliekties vairāk kā paklanoties kāda mazpazīstama deputāta priekšā. Un tā nu es gāju gar to vagu un kaisīju tās pupiņas gluži kā tāds mācītājs svēto ūdeni uz saviem grēciniekiem. Aivars teica, ka man iznākot pat ļo-oti labi. Tajās vadziņās viņš iekaisīja labi satrūdējušus kūtsmēslus un tās vadziņas aizkašāja ciet, un arī es varēju teikt, ka viņam sanāca tikpat labi. Nu, vārdu sakot, pupiņas bija sasētas. Es gan ar nolūku lietoju šo pieticīgo vārdu „sasētas”, un nevis „sastādītas”, bet vai no tā kādam ir cēlies kāds ļaunums? Vismaz pagaidām, t.i. līdz dīgšanai jau nu noteikti nē. Vēl jāpiezīmē, ka Aivara pērn novāktās pupiņas bija tik bālas un nenobriedušas, ka es uzskatīju par labāku tās norakstīt ēšanai, bet iesēt aizpērnā gada sēklas materiālu, kaut arī vēl tagad nezinu, vai tik vecas pupiņas maz gribēs dīgt. To visu mēs redzēsim. Kad darbs bija padarīts, mēs turpat uz lieveņa mājas priekšā sarīkojām nelielas dzīres jeb „apsējības svētkus”. Aivars bija tā sakaišļojies, ka gribēja iet un apsēt vēl vienu lauku ar tām pērnā gada nenobriedušajām pupiņām, bet es viņu pasūtīju pa veco trasi, jo galu galā mana mugura drīzāk ir no Magņitogorskas čuguna nekā no Zlatoustas atsperīgā tērauda. Bet lai nu būtu kā būdams, šis darbs nu ir paveikts un tagad tikai ar bažām varam gaidīt maikstu spraušanas un pirmās ravēšanas laiku. Kā mierinājumu varu atzīmēt to faktu, ka otrās ravēšanas vairs nebūs, bet būs tikai nezāļu bradāšana ar kājām. Uz izdošanos!!!