Par ubagošanu

Šodien biju Kuldīgā un, izmantodams jauko laiku, paklaiņoju pa īsti pavasarīgo pilsētu un biju apmierināts ar dzīvi, līdz kāds pavisam nejaušs gadījums mani galīgi izsita no sliedēm un es vēl tagad domāju, vai esmu rīkojies pareizi, vai tomēr nepareizi. Teikšu kā ir: ubagošanu kā profesiju vai tāpat santīmu diedelēšanu es neatzīstu principā un nevienam ubagotājam skaidru naudu nekad nedodu. Bet reizēm ir tādi gadījumi, kad liekas, ka Pats Augstākais man liek palīdzēt, un tad es dodu nevis dažus santīmus vai desmitus santīmu, bet tik, cik varu un cik uzskatu par vajadzīgu. Kaut gan jāpiezīmē, ka reizēm arī Pašam Augstākajam ir nācies kļūdīties. Reiz Rīgas autoostā pie manis pienāca kāda pajauna sieviete ar bērnu un ar asarām acīs lūdza palīdzēt aizbraukt uz mājām, jo tirgū viņai nozaguši maciņu. Gadījums it kā jau stipri banāls, bet man viņas tomēr palika žēl. Pajautāju uz kurieni jābrauc , un viņa atbildēja, ka uz Skaistkalni. Pievedu viņu pie kases un nopirku to biļeti, kas maksāja ne jau nu vienu latu vien. Pēc nedēļas es viņu atkal satiku autoostā, tikai šoreiz viņai bija jābrauc citā virzienā. Vārdu sakot, kur ir aitas, tur būs arī cirpēji. Vēlāk uzzināju, ka cilvēki daudz labprātāk nopērk kādu biļeti nekā dod santīmus. Bet šī pie autobusa to pārdot kādam braukt gribētājam.

Bet tagad par šodienas gadījumu. Gāju pa Liepājas ielu, kad mani uzrunāja kāda veca sieviete. Ar asarām acīs viņa sāka žēloties, ka viņai neesot naudas, ka nav par ko nopirkt ne zāles, ne maizes gabaliņu. Kā jau teicu, sīknaudu es nekad nedodu un arī šoreiz naudu netaisījos dot, bet man viņas kļuva žēl, un es aicināju viņu uz tuvējo maizes veikalu un apsolīju viņai nopirkt jebkuru maizi pēc viņas vēlēšanās. No maizes viņa atteicās un paziņoja, ka viņai vajagot naudu priekš zālēm. Es pajautāju, kādas zāles viņai vajadzīgas, viņa nosauca, bet es, protams, tūlīt aizmirsu. Es viņu aicināju uz aptieku un apsolīju tās zāles nopirkt. Tad šī vecā sieviņa kļuva jau gandrīz vai uzstājīga. Viņa pieprasīja, lai uz to aptieku es aizejot viens pats un tās zāles viņai atnesot. Tādam variantam es nepiekritu un vienkārši aizgāju. Un tagad domāju, kas tad te īsti bija: spriežot pēc apģērba, pēc bičotājas viņa neizskatījās, un asaras acīs arī it kā bija īstas. Bet kāpēc viņa atteicās no maizes? Varbūt cerēja uz zālēm, kas droši vien būtu stipri dārgākas. Bet kāpēc tad pati negribēja iet uz aptieku? Te ir ko padomāt.