....varbūt par ilgām, cerību pavedienu un... varbūt...Mēness pieliecās un noplūca vienu no šīm mazajām, maigajām puķītēm. Puķīte, it kā no sapņa uzmodusies, teica: "Tu mani turi savos pirkstos un priecājies par to, cik esmu skaista. Tu esi mani izrāvis no zemes, un tagad es piederu tev. Es esmu tava, mūžam tava, un es visu uzticu tev. Lai viss notiek pēc tava prāta. Es esmu tava." Mēness teica: "Es esmu izrāvis tevi no zemes un paņēmis savās rokās. Es esmu liels un stiprs, un tu esi maza un trausla. Tu pieglaudies man ar savām maigajām ziedlapiņām un saki, ka esi mana. Tomēr nē. Tu vienmēr esi sava. Lai kas būtu tevi plūcis un lai kas burzītu tevi savos pirkstos, tu esi sava. Tu nevari veltīt sevi citam, un tu nevari uzvelt sevi citam, jo tu vienmēr esi tu. Tu nevari atteikties no sevis. Tu nevari saplūst ar citu. Tava dzīve būs tikai tava dzīve, un tava nāve būs tikai tava nāve."
|
