tāda smeldzīga noskaņa šovakar....

Dārznieks šajā vietā bija iestādījis rozes, un tagad, pēc ilga laika, atnācis tās apraudzīt. Tās bija lielas, spēcīgas un ērkšķainas. Pavisam citādas, nekā dārznieks bija gribējis. Rozes bija augušas pašas, un tām nerūpēja, ko vēlas dārznieks.

Dārznieks sacīja: "Par ko man tāds sods? Kāpēc tāda nepateicība? Es taču biju tas, kas jūs ierušināja zemē. Es biju tas, kas jūs aplaistīja. Es gribēju, lai jūs izaugtu skaistas un darītu man prieku. Bet jūs kļuvāt skarbas, strupas un ērkšķainas."

Rozes sacīja: "Mēs izaugām, pateicoties tev. Un mēs labprāt būtu darījušas tev prieku. Taču mēs to nevarējām. Paskaties apkārt - cik viss ir skarbs! Cik asi vēji pūš ziemā! Vai tu zini, kā sāp, kad tevī ietriecas balts krusas grauds? Un kā ir, kad mēnešiem ilgi zemi kaltē saule? Mēs negribējām, lai mūs kāds izbradā. Mēs negribējām, lai mūs kāds apgrauž. Vispirms mēs gribējām dzīvot. Tāpēc mēs esam kļuvušas tādas. Mēs nevaram atļauties dzīvot kādam par prieku. Jo dzīvot kādam par prieku nozīmē mirt sev."