...spēle

Tumši zilas debesis pāri pasaulei slīd.

Kalns vairs nerunā, bet ar savu cieto ādu cenšas sajust mitros mākoņa pieskārienus. Mazliet atvilgt, lai pa plaisām norit kāda asara, noskalo gružus un ļauj sūrstošajai bet maigajai dvēselei kaut reizi ieelpot nakti. Uz zemes viņš guļ, ar zemi saaudzis, un tikai galvu ir pacēlis pāri tai, lai redzētu klajumu, vēja vilktos smilšu viļņus un putekļaino gaismu. Lai zemes nesargāts saulē kalstu un plaisu ēnā glabātu pagātnē nobirušos atmiņu akmeņus. Redzētu šos aizgājušos sevis gabaliņus, nekad tā arī neapjaušot sevi augam un sairstam.

Vienu dienu tu esi daļa no viņa, vienu dienu starp jums ir plaisa, un vienu dienu tu jau esi noripojis zemē. Vienu dienu tu esi viens vesels, vienu dienu no tevis atšķeļas akmentiņš, un tu vairs nebūsi tas, kas tu biji.

Mazliet mitruma, kas ļautu tev briest. Mazliet pazemes karstuma, kas celtu tevi uz augšu. Tu redzi savas nobirušās daļiņas, un viņas redz tevi. Viens ir kļuvis par daudziem, lai apbrīnotu sevi. Lai nolādētu savu bezspēcību. Lai lūgtu mākoņiem maigumu, kuru iegūstot var kā ūdens dzīvot tūkstoš dzīves, nemitīgi pārvēršoties un paliekot tāds pats. Lai ar maigumu būtu reizē gan viens, gan daudzi.

Neprasi, lai ūdens kaut ko stingri un cieti apsola. Neprasi, lai kalns dzīvo mūžīgi un ir rotaļīgs. Zem saules rit spēle, un Mēness to vēro.