vecais tilts

Pavasaris nāk ... bez joņa. Naktis aukstas, bet tie daži plusi dienā neko būtisku nespēj izdarīt. Apnikusi man tā ziema līdz kaklam, bet ja padomā nedaudz plašāk, tad jāatzīst, ka priekš slēpotājiem gan tas ir kaut kas unikāls. Bet ja nu es esmu palicis kājniekos, tad lai tā arī būtu – izmantodams varbūt pēdējās jaukās dienas, aiziešu līdz 2 km attālajam Riežupes tiltam. Šis man ir tāds kā visvieglākais standartmaršruts, un es pats nezinu, cik desmitus reižu te ir iets. Tomēr jāatzīst, ka šoreiz mans gājiens būs atšķirīgs no visiem iepriekšējiem.

Pārissimt metrus no manas mājas ceļa malā stāv lepna zīme, ka 1,8 km attālumā ir „tupiks” un tālāk braukt aizliegts, jo tilts ir avārijas stāvoklī. Šī zīme te stāv no neatminamiem laikiem vispār un 7 gadus konkrēti - kopš es te dzīvoju. Un šo zīmi gadiem ilgi ir ignorējuši visi: maņģeniešu privātmašīnas, ātrā palīdzība, pasts, policija, dažs labs traktors ar malkas kravu un savu reizi arī baļķuvedējs. Un vienu reizi man gadījās redzēt pat nomaldījušos lielo fūru ar 23 tonnām kravas, kura izbrauca turp un atpakaļ. Bet par to visu vēlāk. Tagad es dodos ceļā. Priekšā labajā pusē plešas paliels atpūtas laukums ar galdiem, soliem un ugunskura vietu. Šī ir jauka vieta piknikiem un bērnu rotaļām, un šeit arī sākas savulaik slavenā Riežupes Dabas taka. Gabaliņu tālāk pašā stāvā krasta malā stāv ozols, pie kura sākas gara un stāva taka lejā uz Riežupi ar laipām, un tad šī taka aizlokās pa mežu, pa tikpat augsto labo krastu līdz tiltam, kas šodien ir mans ceļamērķis. Nu, tas tā īsi, priekšstata dēļ. Bet pats es dodos tālāk. Vasarā šeit ved labi kopts grantēts ceļš līdz tiltam un tālāk uz Maņģenes mūžamežiem. Arī ziemā tas parasti tiek labi notīrīts un nokaisīts, jo ceļš ir līkumains un arī savā ziņā kalnains. Bet šodien es atduros gluži kā pret sienu, no laukuma tālāk ceļa vairs nav: pa augsto sniega kupenu kori vijas šaura gājēju taciņa, kuru ieminušu reti fanāti un Mežvaldes suņu kakinātāji. Iešana ir izcili neērta, jo taciņa ir šaura, un katrs pussolītis sānis draud ar iekrišanu dziļā irdenā sniegā. Var tikai pabrīnīties, cik te mežā tā sniega ir daudz! Uz laukiem ciņiem jau parādās melnas muguras, bet mežā bez ceļa nekur tālu vis netiksi.

Un tad beidzot es esmu pie tilta. Pa gabalu tas izskatās pēc frontes līnijas: abos tilta galos izraktas dziļas tranšejas un salikti dzelzsbetona bloki. „Finita la comedia”- teiktu biedrs Pečorins, bet mans Aivars, kad par to sākām runāt, tikai noteica, ka tas mazliet atgādinot Kurzemes katla laikus. Tātad tilts beidzot slēgts uz mūžiem. Pāržākstos pāri tranšejai un uzeju uz tilta. Baiļu jau nav nekādu, jo tas nebruks vēl ilgi ilgi. Upes otrā krasta līcī ir viena izcili jauks laukums, kur stāv tūristiem uzbūvēta skaista nojume un vispār šī laikam ir pati gleznainākā vieta Riežupes Dabas parka teritorijā. Tagad tā nolemta aizmirstībai gluži tāpat kā šis ceļš. Jo, lūk, pilsētnieki un citi tūristi uz šo laukumu ar mašīnām vairs netiek, jo pirms tilta mašīnas nav kur nolikt, pat ja kāds karstgalvis riskētu pa to tiltu pāriet kājām. Bet maņģeniešiem pašiem savā zemē tādu atpūtas vietu ir tik, cik uziet. Manas attiecības ar šo tiltu ir tieši tikpat vecas kā ar Mežvaldi vispār, bet konkrētāk runājot, ar tiltu es tomēr esmu saistīts daudz ciešāk. Pirmajā laikā es te skraidīju apkārt kā apsvilis, visu skatījos un pētīju, un skaidrs, ka dikti jau sainteresējos par šo veco un tik gleznaino tiltu, kuram nupat jau katru brīdi būtu jāsabrūk. Bet tilts nebruka. Tad par šo fenomenu es uzrakstīju Meža Avīzē. Es nevaru apgalvot, ka tas bija mana raksta ietekmē, tak tomēr pie šā tilta ieradās komisija, kā man likās, ar mērķi noskaidrot, kāpēc, velns parāvis, tas tilts vēl nav sabrucis, jo pēc būvinženiera domām, tam jau sen vajadzēja notikt. Ar komisijas lēmumu tilts tika norobežots ar dzelzsbetona blokiem, bet kā smejas mans Aivars, Maņģene jau nav Latvija! Maņģenieši tos blokus nedaudz pabīdīja sānis un pa to necilo spraugu turpināja braukt kā senos laikos. Un tilts tos turēja uz saviem pleciem atkal gadiem ilgi kā senus draugus un pat netaisījās gāzties. Te varbūt derētu atzīmēt, ka jau kaut kad sen pirms 20 vai 30 gadiem, kad to tiltu uzbūvēja, tas it kā nebija riktīgs un tika remontēts. Pēc tam tika atzīts par avārijas stāvoklī esošu, norobežots ar jau augstāk uzstādīto zīmi un tā arī it kā nelegāli kalpojis daudzus jo daudzus gadus. Visi ar to jau sen bija samierinājušies, kamēr te uzradās tāds Pidulis, kurš sāka duļķot ūdeni ar saviem avīžu rakstiem. Jauna komisija nosprieda, ka tilts vairs nav lietojams un ka jābūvē jauns tilts par 300 tūkstošiem latu. Pagastam tādas naudas nebija, bet toties atradās 30 tūkstoši , par ko šo jaunā tilta projektu nopirkt, kas arī tika izdarīts. Vārdu sakot, gluži kā pasakā: tika nopirkti zelta segli ēzelim, kura nav un nekad nebūs. Kā par spīti maņģeniešiem un par laimi tilta uzraugiem, pērnā gada pali izskaloja vienu tilta balstu – nu ne jau galveno un nesošo, bet to, kas kādreiz remonta laikā tika uzstādīts un drīz vien izskalots. Tiltu tas nekad netika turējis, bet skats nu ir briesmīgs, un es atzīstu, ka tikai garīgi nelīdzsvarots cilvēks varētu likt savu parakstu zem atzinuma, ka tilts nav bīstams. Starp citu, starp šiem nelīdzsvarotajiem viens varētu būt arī es. Jo lūk: bildē ir pabriesmīgs skats, kas attēlo sabrukušo tiltu. Šeit es savu stāstu pārtraukšu un turpināšu jaunā ierakstā ar jaunu bildi.