Gājiens uz Riežupi un Veldzi

Nu jau veselu nedēļu dzīvojam Salatēva noteiktajā jaunajā režīmā. Āra temperatūra ir nokritusi no -10 ...-20 līdz 0 ...-10. Sniegs ir krietni vien saplacis, un zem pusotra sprīža biezās irdenās kārtas ir ciets sērsnas slānis, pa kuru var iet bez liekām rūpēm. Tieši to jau es arī biju gaidījis, jo visu ziemu tā arī nevarēju aiziet līdz Riežupes rumbai dziļā sniega dēļ.. Tā nu iznāk, ka reizēm ir vieglāk aizsperties uz slavenajiem igauņu leduskritumiem nekā noziedot pāris stundas aizsalušās Riežupes rumbas apskatei. Nu, tā objektīvi skatoties, tās tomēr ir divas nesalīdzināmas lietas, kuras viena otru neaizēno un netraucē.

Šī mazā miniekspedīcija jau no paša sākuma izvērtās par veselu notikumu, jo lūk – izgāju no mājām kājās uzvilcis krietnus zābakus ar vēl krietnāku protektoru, bet izrādījās, ka tie nu tik briesmīgi slīd, ka ne trešo daļu ceļa nenogājis biju spiests griezties atpakaļ. Nākošajā dienā uzvilku parastus ielas šļobiņus, un tie izrādījās vislabākie, kas man nu nemaz netraucēja ienirt šajā savdabīgajā un varbūt pat nedaudz aizmirstajā pasaulē. Sen nebiju pa šo taku gājis līdz galam. Nav jau tik grūti nolaisties lejā pa stāvo krastu, bet kopš laipu te vairs nav, tad tālāk arī gandrīz vai nav ko darīt. Pa ceļam satiku kādu dīvaini, kuram Riežupes krastā pieder mežs, kuru rudens vētras krietni vien papostīja. Savā zemnieka spītībā viņš nesauca palīgā meža izstrādātājus, nezāģēja zāģbaļķus, bet visas tās milzīgās egles sastrādāja malkā pēc visiem padomju laika priekšrakstiem: metru garās šķilās, kuras sakrāva skaistās grēdās un lielījās, ka tad, kad Latvija aizies postā, viņš savu malku par dārgu naudu varēs pārdot. Nu kaut arī Latvija klibo uz visām četrām kājām, tak galīgi postā tomēr vēl nav aizgājusi. Un tā nu šis vīrs to malku ved uz mājām ar bērnu ragaviņām. Ietin piecas šķilas melnā plēvē, uzliek uz ragaviņām un brauc kādus 4 - 5 km. Pāri upītei būtu vismaz 3 reizes tuvāk, bet upītes labajā krastā iemājojis kāds biezais, caur kura teritoriju šis vīrs negrib braukt, jo saimnieks esot ļoti negants. Šī teritorija arī mani stipri vien interesē, jo pa to man būs jāiet uz to Riežupes rumbu – sava gājiena mērķi. Bet es eju. Zinu, ka tur tik traki nemaz nav. Ir tur viens biezais uzcēlis māju un savu teritoriju nožogojis, taču viņam par godu jāsaka, ka tauvas līnija gar upīti ir ievērota un iziet tur var. Un tā nu pa taciņu vien, no kalna lejā, un es beidzot esmu pie Riežupes. Agrāk te bija laipas, bet tagad to vairs nav, jo katru pavasari šīs laipas upe vienkārši noposta, un saimniekam tās faktiski nav vajadzīgas, jo uz Mežvaldes autobusu un veikalu kājām iet tikai plebeji, kuriem nav mašīnas. Upe ir aizsalusi pilnīgi un galīgi. Pa kaut kādām spraugām un lāsmeņiem ūdens izlaužas virspusē un plūst tālāk pa ledus virsu, tur sasaldams un veidodams tādas kā kāpsles. Rumba atrodas savus pārissimts metrus augstāk, un uz to nu man ir jāiet pa to privātteritoriju. Eju vien uz priekšu, nedaudz uz muguras sacēlis spalvu un gatavs vārdu divkaujai, bet man par pārsteigumu saimnieks izrādās visai laipns un patīkams cilvēks. Viņš man visu izstāsta (ko es jau sen zinu) un parāda, kā visērtāk tikt uz Rumbenieku ciematu. Rumba patiešām ir aizsalusi pilnīgi , un tikai kaut kur tālu apakšā dzirdama ūdens burbuļošana. Te nu var teikt, ka esmu pie kāda igauņu miniūdenskrituma. Ja vēl padomā, cik skaisti te ir ievziedu laikā, tad kļūstu tīri vai lepns ar savu Riežupi un Mežvaldi. Izgājis uz ceļa cauri Rumbenieku ciematam, nolemju apskatīt arī Veldzes rumbu. Tur gan nav nevienas pēdas, bet aiziet tomēr var itin ērti. Te stāv vecais kaļķu ceplis, kur krievu laikā atradās Apvienības „Rīga” cehs, kurā ražoja slaveno Dzirkstošo veldzi. Tagad tur ir tikai drupas vien., bet gabaliņu uz augšā ir arī pati rumba, arī tikpat stingri aizsalusi. Tāpat pa sniega kupenām aizbrienu līdz ceļam un tālāk pa Rīgas šoseju uz mājām. Jauki. Pats nebiju domājis, ka ar savām vārgajām kājām varēšu vinnēt tādu attālumu. Tāpēc prieks ir vēl jo lielāks. Lai tad nu šis gājiens būtu kā pirmais sveiciens pavasarim. Cik nu vairs ilgi, kad upītes krastos skanēs lakstīgalu koris.