..brīvība

Termometra stabiņš spītīgi turējās pie pēdējo dienu ierastajiem grādiem, ārā ap – 20, man + 38.Kopumā saskaitot šos divus lielumus, bija pat gana silti. Malkas krājumi gan pa šīm aukstajām dienām strauji saruka, un siltums pa nakti neizprotamā veidā, uz rītausmas pusi bija gandrīz izzudis.Pat mazliet dīvaini, jo - logi aizlīmēti, durvis aizslēgtas. Visas manas aizdomas krita uz skursteni, taču tas taisnojās, ka viņam vienīgā darīšana esot ar dūmiem. Par dūmiem neko nezinu, tikko tie parādās manā tuvumā – dzenu tos prom. Man tuva ir UGUNS. Pēdējā laikā visas domas izdomātas , ieritinoties uguns tuvumā..Salst.. līdz pavasarim vēl pāris miljonu sekunžu.Esmu saaukstējusies un pēc ilgiem laikiem izbaudu pēkšņi radušos brīvu dienu.Brīvdienu..un savu brīvību. Jau kādu laiku jūtos brīva.Bet ir bijis citādāk.

Aizdomājos..cilvēki apprecās, ir laimīgi..bet, tad šķiras .. Aizvien vairāk. Pēdējā laikā pat valsts ir nākusi soli pretī, samazinot noteikto atlīdzību par laulības šķiršanas lietu vešanu no 100 uz 50 latiem. Kad beidzās iemīlēšanās, cilvēki instinktīvi vēlas atgūt sev mazliet brīvu telpu un laiku.Tomēr aizvien gadās tā, ka pēkšņi pamanot otra cilvēka brīvības alkas, to neakceptējam, kavējam, ierobežojam..kaut kādā nepareizā , sagrozītā veidā šo vēlmi tulkojam kā vēlēšanos norobežoties no mums.Ja mūsu sapratne šajā ziņā būtu tik pietiekoša, tad saprastu, ka, sniedzot otram brīvību, mēs saglabājam cerības, ka otrs nevēlēsies aiziet..un ne jau vienmēr burtiskā nozīmē. Te, protams, es nedomāju – neuzticību vai citādi pārprastu brīvības sajūtu. Savukārt- vēlēšanās kontrolēt, pieprasīt, valdīt divu cilvēku attiecībās ir kā lielākais lāsts.Tu pat nepamani, ka otrs tavā priekšā lēnām kā gliemezis pamazām ieraujas savā čaulā..un aizvien grūtāk no tās ir izmānīt ārā..atvērt otru.Visbiežāk tieši sievietes pārmet vīrieša inertumu, pasivitāti..pamazām kļūstot rūgtpilnas.. un tad nozied kā puķes vai pazaudē savu mirdzumu..jo nesajūtas mīlētas.Varbūt viņas joprojām mīl..savā veidā, tikai gliemeža čaula ir kā traucēklis to paust. Es visu to zināju arī senāk, tikai tagad to patiešām ieraudzīju – šo ačgārno spoguļkaraļvalsti.

Nesen lasīju D.Frolija atziņu, ka arī pārlieku rūpējoties par citiem, nemitīgi domājot par otra cilvēka vajadzību apmierināšanu, tas nekādi nenāk par labu mums un rezultātā kaitē citiem.

Sievietes dabā ir tik dabiski rūpēties par bērniem, vīru..un kādā brīdī pēkšņi atskārtot, ka ir pazaudējušas sev ko ļoti būtisku.Tā ir augstākā pilotāža – uzņemties rūpes un turpināt būt uzticīgai ,mīlošai - pirmkārt jau pašai pret sevi.Tā nu šīs daudzkārt reižu lasītās rindas ieraudzīju citā gaismā.(Lai gan atzīšos, ka kāda klusa balstiņa manī iečīkstās - tajā dzīves brīdī , kad bērni ir pavisam mazi – šis nosacījums tomēr tā īsti nedarbojas).

Brīvība.Mūsu pilsoniskajā sabiedrībā ik pa laikam skan fanfaras atgūtajai brīvībai.Bet parasti netiek runāts par to, cik brīvi mēs esam paši – darbā,savās ģimenēs, attiecībās. Slēpjamies aiz savu izdomāto vai pieņemto statusu simboliem, spēlējam lomas. Dzīvojam it kā brīvi, tomēr ar neredzamām važām saistīti. Arī attiecībās.Vismaz divu cilvēku attiecībās nevadzētu pazaudēt, bet tieši otrādi - dāvināt brīvības sajūtu, jo mīlestība ir kā putns, kas iespundēts būrī mirst jeb pārfrāzējot – kļūst pat pieradinātu mājputnu, kurš gan dēj olas , bet sen vairs nelido. Pagaidām man vēl neizdodas uzrakstīt savu mīlestības definīciju, jo es aizvien vēl tikai mācos.

.. sāk palikt vēsāks, krāsnī vārgi gail pusizdzisušas ogles, pavisam uzmanīgi uzpūšu elpu, lai tās aizdegtos no jauna. Ārā aiz loga peld krāsaini mākoņi, cieši sarāvušies viens otram blakus.Lai nesalst.