Zelta zivtiņa

Kādu dienu, garām skrienot, ieeju bijušajā darba vietā, lai apsveicinātos ar kolēģiem. Sarunājos, smējos un ar vienu acs kaktiņu vēroju peldošo zivtiņu akvārijā.Pēkšņi tā piemiedz man ar aci,tad uzšauj ar asti pa ūdens virsmu un veikli noslēpjas ūdenszālēs.

„Jā, šitā ir dzīvelīga,”pamanot manu skatienu, nosmej Laila, „viendien atnāku un skatos –šī peld ar vēderu uz augšu, fiksi paķēru, noberžu zem tekoša ūdens no krāna, un, skat!,tā dzīvo tālāk kā no jauna dzimusi.”Smejos par bijušās kolēģes zelta zivtiņas brīnumaino izglābšanu un jautāju, vai gadījumā viņai netika piedāvāta iespēja piepildīt trīs vēlēšanās.Nē, neesot gan, bet „Paldies,”viņa atsmej, „nākamo reizi būšu gudrāka.”

.. brīdi vēlāk braucu vilcienā uz darbu,ērti iekārtojusies savā pārdomu kupejā..nepiederošiem ieeja tur aizliegta.Braucu un domāju..par trīs vēlēšanām zelta zivtiņai.Samulstu, jo pēkšņi secinu, ka man tādu lielu, nopietnu, kvēlu nemaz nav.Pat nesaprotu..kur tās ir palikušas.Bija taču..nu, labi – ir tādas maziņas, ikdienišķas,pat savā ziņā piezemētas..bet lielo nav. Nezinu, varbūt tāpēc, ka pēdējo mēnešu laikā pamostos..un katru dienu sagaidu kā brīnišķīgu iespēju, kurā viss var notikt. Tā vien šķiet, ja vien esi atvērts, priecīgs ..varbūt pat mazliet muļķīgi priecīgs, gluži nepiemēroti šim laikam – var piedzīvot tik daudz īpašu mirkļu.Varbūt arī mazliet baidos kaut ko apzināti vēlēties, jo vienmēr pastāv iespēja to saņemot,piedzīvot vilšanos, vai pat vēl skumjāk – ir izrādīties, ka tev nemaz to vairs nevajag. Man šķiet, ka viss notiek tāpat..un lielākās dāvanas savā dzīvē esmu saņēmusi bez apzinātām, noformulētām alkām..Tā arī dzīvoju, katru dienu klusi domās pateikdamās par vēl vienu mīlestības dienu.

Pārbraucu pāri Lielupei un zināmām šausmām noskatos uz zemledus makšķerniekiem, jo ledus pār upi ir tik plāns..Šie vīri man vienmēr ir šķituši apbrīnas vērti,jo mana pacietība upes malā visbiežāk nav ilgāka par pāris nieka stundām..tik bieži gadās samudžināt makšķerauklu, ka mani sabiedrotie izvēlas ātrāk no manis tikt vaļā.Bet te – skaties – sēž vīri pusi no dienas..cerības un apņēmības pilni,izdomā domu domas, un varbūt kādam pat laimējas izvilkt savu zelta zivtiņu.

Šorīt, kādā brīdī, pār mani pāršalca prieks..tik silts, dzīvelīgs..spirdzinošs..bez kāda acīmredzama iemesla.Sajutu pavasari , maigs rīta vējš kaut ko klusi čukst vēl pusmiegā dusošām liepām, vecās kaimiņonkuļa kalašas, klusi dungojot, līksmi bradā pa peļķēm. Un cerība kā putns līksmi uzspurdz gaisā.Drīz.:)