Sagribējās uzrakstīt ko spilgtu, episki lirisku vai tā kaukā...

Nu, apmēram.

Viņš skaļi ar baudu, pirkstu un dziļu izjūtu izšņauca degunu, un pa gaisu aizlidoja šļāciens, kurš pēc apjoma, krāsas un konsistences līdzinājās krietnam strēbienam meistarīgi pagatavotas skābu kāpostu zupas (ar putraimiem). Apmierināts ar veikumu, kas skaļi noplakšķēja uz klona, Lāčplēsis atkrēpojās, izdekorēja to ar sulīgu, zaļganu spļāvienu, delikāti novilka pirkstus gar nātnajām ūzām un iegāja pa Laimdotas durvīm.

Koknesis, draugu gaidīdams, tikmēr uzraudzīja zirgus, stūķēja vaigos Spīdalas doto ceļamaizi ar kaņepju sviestu un attaisnojot savu spēkavīra slavu, kopā ar lopiem gāzēja, ka Daugavmalas vītoli vien locījās un žēli čīkstēja. Varjagi, zēģelējot savās gaitās uz grieķiem gar senajiem pils mūriem, baismo smirdoņu sajutuši, steigšus grieza uz pretējo krastu un bailēs no nelabas sērgas vai mēra piesauca gan Odinu, gan Toru, gan pašu dižo vikingu un skaldu Eināru Ādas Bikses.