Līksmības eņgelis

Pirmajiem mūkiem hilaritas līksmība un iekšēja skaidrība , priecē īgs prāts un gaišums bija harmoniska garīguma pazīme . Tas , kurš atzinis pats savu patiesību ; tas, kurš piedzīvojis augstumus un dziļumus , un tas , kurš jūtas pilnīgi pieņemts , izstaro šādu hilaritas . Viņš nestaigā pa pasauli ar vienu no visdrūmākajām sejas izpausmēm . Nekas cilvēcisks viņam vairs nav svešs . Viņš zina , ka viss atrodas patvērumā , arī viņa vājības un cilvēciskie maldu ceļi . Tas ir gaišs starojums , kas nāk no iekšienes , jo viņā viss ir Dieva Mīlestības dziedinošās un siltās gaismas apspīdēts . Vācu vārds heiter  sakne nozīmē „ skaidrs , gaišs , bez mākoņiem , mirdzošs” . Caur līksmu cilvēku viņa vidē , šķiet, spīd gaiša gaisma . Viņš padzen mākoņus , kas aptumšo cilvēku prātus .

Līksmība nav tikai rakstura īpašība , ar kuru piedzimst . Tā rodas caur dziļu paļāvību – caur to , ka cilvēks jūtas pieņemts bez nosacījumiem , tāds , kāds viņš ir , ka viss ir labi . Un līksmība kā iekšēja prieka izpausme rodas arī no drosmes spēt uzlūkot pašam savu patiesību . Kristieši  ir pārliecināti , ka tikai tas , kurš savas dvēseles vistumšākajos bezdibeņos ļauj iespiesties Dieva gaismai , spēj izstarot līksmību . Viņā vairs nav nekā tumša , kas būtu jāapslēpj , nekādu tumšu bezdibeņu  , no kuriem būtu jābaidās . Viņš iet pa pasauli bez rūpēm .Tas nav naivs optimisms , bet gan nostāja , kas izriet no satikšanās ar patiesību . Tā kā viņš ieskatījies acīs pats savai patiesībai , viņam nav jālauza galva par iespējamām problēmām un draudošajām briesmām . Viņš ir vērsts nevis uz šīs pasaules tumšo pusi , bet gan redz visu Dieva gaismas apstarotu .Viņš paļaujas uz to , ka šī gaisma , kas uzvarējusi viņa sirdī , gūs panākumus arī pasaulē .