National Fantasy II

Ja vien ļaudis zinātu, cik bieži pašas svarīgākās lietas iespējams atrisināt ar pavisam vienkāršiem paņēmieniem!

Daudzi, droši vien aiz nožēlas, ka paši nav spējuši to izprātot, darītu sev galu. Piemēram, zeltu iespējams iegūt ne tikai no rūdas vai skalojot smiltis, bet arī no visparastākajiem mēsliem, ja vien zina īstos rituālus.

Protams, tāds zelts nebūs nekāds dižais, turklāt agri vai vēlu atkal pārvērtīsies sākotnējā substancē, bet pa to laiku visnotaļ iespējams aizbēgt pietiekami tālu.

Mihails Uspenskis. „Nekatrais laiks”

b. Kā sekstes tapa cirptas un vobļini pie sava vārda tika.

Sākotnēji visi itkājaiņi bija vienādi un ārēji atšķīrās vienīgi pēc dzimuma. Itkājītes, kuras bija olu dēšanas vecumā, bija viegli atšķirt pēc viņu ļoti plaši ieplestajām un uz āru izspiedušamies acīm, savukārt ikājīši demonstrēja savu vīrišķību ar sekstes palīdzību.

Tapuši svabadi un topot neatkarīgi, pavisam savā vaļā no ļauno Urku jūga, itkājaiņi, kā jau bija sagaidāms, nodibināja savu valstiskumu un bija par to gauži lepni. Lepnums ārēji izpaudās, piepūšot seksti un vaigu maisus.

Ritēja vispārējā laimībā un diešanā pavadīti gadi, bet itkājīši un itkājītes palēnām sāka iegūt atšķirības arī ārēji. Dažiem sākotnēji tik piepūstās sekstes nošļuka – citam mazdrusciņ, citam – vairāk, bet citam arī pavisam. Svarīga nozīme bija arī vaigu maisiem, kuri kopā ar seksti atradās starp ausīm. Maisi bija visu Skrīņa iemītnieku būtiska īpašība un dzīves nepieciešamība. Izsenis – vēl pirms bikšu un kabatu izdomāšanas tie bija bijuši domāti sēņu un citas ēdmaņas uzglabāšanai, lai arī piepildīti nedaudz traucēja līksmi daiņot. Tādu maisu, gluži tāpat, kā kabatu, nebija vienīgi zivtelēm, nāģēm, kobiņām un kunnām un arī vien aiz tā iemesla, ka šīm jau nebija ko tur glabāt, jo ūdenī, kā zināms, sēnes diez ko neaug.

Pārvērtības, gluži dabiski, skāra arī vaigu maisus. To izmēri un ietilpība bija tiešā korelācijā ar sekstes saslējumu un tuvumu priekšniecībai, valdīšanai un Trubas brālībai.

Kopā ar pašu valdīšanu, protams, parādījās arī citādi domājošie, kuriem jaunā kārtība diez ko vis nepatika. Tādēļ un vispārējā miera labad valdīšana nolēma, ka pašmāju nelabvēļi kaut kā jāatšķir no laimīgo Itkā līdztautiešu vidus. Tas tika paveikts ar ciešu Itkā Uzpasēšanas ministrijas palīdzību. Pašmāju skauģiem un nelabvēļiem sākotnēji vienkārši nedaudz apcirpa sekstes. Starp citu, tieši tā arī radās jēdziens „dabūt pa seksti”. Ja šāda darbība vēlamo rezultātu nenesa, seksti (bieži vien kopā ar sprandu) apgrieza pavisam. Tas lielākoties līdzēja.

Daži vārdi jāsaka arī par citām tautām un tautiņām, kuras piemita Skrīnī. Visvairāk uz planētas bija urku, morlu un vobļinu. Abas pirmās tautas bija tuvu radniecīgas, kauč acu galā neieredzēja viena otru, turklāt tām, gluži tāpat, kā rudajiem, apaļajiem un lecīgajiem vobļiniem, bija ārkārtīgi svarīgi visās lietās būt galvenajiem noteicējiem. Ja tas nekādi neizdevās, visi jutās gauži apbižoti, aizvainoti un sūrojās, ka viņus neviens nemīl. Par sodu saviem apbižotājiem urkas mēdza piegriezt krānus visām trubām, kuras pumpēja dažādus labumus saviem draugiem un dažiem, bez kuriem viņi nekādi nevarēja iztikt. Draugi bija tie, kuri urkām bija vajadzīgi, lai Skrīnī būtu paši svarīgākie. Tie, bez kuriem urkas nevarēja iztikt, bija lielākoties ukri un troļļi, kuriem bija naujums naudaspiepju un teju nekādu pašmāju Labumu.

Morlas reiz bija ietilpuši urku impērijā, bet tad nez kā noklīduši sānis un izveidojuši divas savas valstiņas. Vieni, vārdā Lejasmorlas, joprojām turēja draudzību ar urkām, vismaz tik ilgi, kamēr saņēma pa trubām kauč lāsi labumu, jo pašiem, ja neskaita malku un sīvas bērzlapes, vispār nekā nebija. Otrējie, kuri sevi pasludināja par Augšmorlām, izlikās, ka ir gauži lepni un patstāvīgi, lai gan faktiski pa kluso tecināja labumus no urku trubām, bet draudzēties to pašu naudaspiepju pēc gribēja ar vobļiniem. Šie bija kā uzburti uz sviesta bekām.

Vobļini visā pilnībā piemita aiz Lielā Dīķa un viņiem tas likās aplam nepietiekami. Lai gan pašiem bija gana visādu labumu, viņi jo denkti uzpasēja, lai kādam citam šīs mantas nebūtu par daudz. Sevišķa vobļinu zemes bagātība bija īpašas sugas piepes, kuras aumež veicināja dzīvesprieku. Tad nu viņi tās loloja, audzēja un kaltēja. Tādā veidā tās kalpoja arī par norēķinu līdzekli teju visā pasaulē. Tie, kuriem šādu piepju bija aplam daudz, neatkarīgi no tautības, tika saukti par grabliniem.

Tā kā vobļiniem visa kā bija gana, viņi nerimtīgi izprātoja vai zaga no urkām visādas uzpariktes, ietaises, verķus un nešķīstības. Ietaises un uzpariktes viņiem bija gan peldošas pa Dīķi, gan lidojošas pa gaisu, turklāt gan vienas, gan otras bija pielāgotas dažnedažādu nešķīstību mešanai citiem uz galvas.

Vobļini ķēzīja citiem uz galvas jau kopš tiem senajiem laikiem, kad visi vēl dzīvoja kokos un tieši šīs paražas dēļ viņi paši pirmie bija tikuši pie sava vārda. Citi bija tie, kuri vobļinus diez kā nemīlēja. Dabūjuši uz galvas savu porciju nešķīstību, viņi, protams, uzreiz dikti iemīlēja vobļinus un jo sevišķi grablinus.

Vēl Skrīnī piemita ukri un troļļi. Ukriem itin kā kaut kur bija sava valsts, bet viņi, tāpat kā urkas, visur jutās kā mājās – vienlīdz aizskarti savās sajūtās. Tādēļ viņi lielākoties kļuva par grabliniem. Troļļi bija pēdējie, ar kuriem itkājaiņi uzturēja sakarus. Ar troļļu zemēm robežojās vai visas Itkāvalsts maliņas, izņemot divus urku stūrīšus un vienu kaktiņu, kur mitinājās Lejasmorlas. Savulaik bija bijis liels daudzums troļļu valstu, novadu un vienkārši stūrīšu, bet tad viņi izdomāja draudzēties, lai varētu ieviest pulkāk dažādu ministriju un vispār lai visiem un jo sevišķi grabliniem būtu čum labāka dzīvošana.

Jāsaka, ka Skrīni apdzīvoja vēl vesels naujums tautu, bet tās bija tālu un tāpēc bija svešas, naidīgas un nepazīstamas.

Vobļini kopā ar troļļiem veidoja pasaules labāko un progresīvāko daļu, un ikājaiņi nu dikti gribēja būt tiem piederīgi. Tāpēc viņi visur un visās lietās, vienalga, tas bija gudri un izdevīgi pašiem, vai nē, turēja vobļinu kanti. Kante mēdza palaikam būt smaga un neērta, bet ko gan progresa vārdā nenākas paciest?

c. Harpijas, mušmires un strimalas jebšu progresa smagā nasta

Un mūsu zelts ir bijis tikai sūds.

E. Hemingvejs. „Salas straumē”, I daļa.

Savā gaužā kārē būt pasaulē ne vien paši gaišākie, bet arī labākie un progresīvākie, itkājīši un itkājītes bija gatavi uz visu ko, un darīja visādas trakas lietas, kādas tik valdīšanai iešāvās prātiņos. Tā kā viss labais un apgaismības pārpilnais, kas nenāca iz lampiņas, nāca iz vobļinu un troļļu zemēm, viņi no tās puses pat sev izrakstīja priekšnieku visai valdīšanai par godu. Lieta tāda, ka viena daļa itkājaiņu savulaik nezin kā bija paklimtuši pa pasauli un nu mētājās šur un tur, it kā būtu tai vietā kādam dikti vajadzīgi.

Tad nu no šiem, svešas smakas ostījušiem, itkājīši, pat lāga neizperējuši savu domu da galam, arī sagribēja kādu prātīgāku sev iecelt par pašu viedāko un valstiskāko. Šķitās, tur esot vai naujums tādu – viedu, gudru un pat pieredzējušu.

Tiesa, ar to priekšnieku tik un tā sanāca ambrāža – kad atvēra sūtījumu, pakā bija nevis vieds krīvu krīvs ar dižu seksti un lieliem vaigu maisiem, bet eksaltēta ālavnīca vaidelote ar veselu perējumu visādu stiķu, niķu un tuvu un tālu radinieku.

Īsajā valdīšanas laikā klaida vaidelote paspēja vien Itkāzemes karogā un ģerbonī esošos zemestaukus aizstāt ar ķēvespupu. Ar to arī visi lielie darbi izbeidzās, jo visiem jau tāpat bija skaidrs, ka nekas labs tālāk nav sagaidāms.

Pašiem bija krietni vien jānopūlas, kamēr tādai negribētai, toties histēriskai dāvanai aplauza stiķus, izglaudīja visus radus pa spalvai un fiksi vien nobēdzināja tumšākā stūrītī, lai nesanāk kārtējā blamāža Tā nu dulnajai mātītei un visiem viņas dienderiem iegrūda krietnu vīkšķi naudaspiepju un tādā kārtā aizbāza spalgos vēkšķamos.

Pie tam izrādījās, ka, ja arī ne prāta spēju, tad vismaz vaigu maisu un to piestūķēšanas maņu lietās trimdas itkājīši nebūt neatpaliek no pašu zemes lolojumiem. Valsts galvenais piepju glabātājs pūta un stenēja vien, atceroties tādu aplamu neražu. Pat vaigu maisi nabadziņam bija drusku sašļukuši.

It kā jau ar to nebūtu gana, pēc izgāšanās ar klejotāju valdīšanu, itkājīši ņēmās kopt pašu zemes saimniecību. Kā jau sacīts, strādāt nevienam īsti negribējās, turklāt valstī, kā smejies, pat no diešanas svabadajā laikā nebija brīvu roku – kas nesmalstījās ap Trubu vai nebija valsts dienestā, tas lasīja sēnes vai kasīja vēderu.

Jā, bija gan vēl palikuši treju dzimtu perējumi, kas turēja godā senču tradīcijas un zvejoja strimalas un citas zivteles, vienlaikus uzpasējot dzimtenes jūras robežas. Vēl bija izdzīvojuši arī daži īpatņi, kuri aiz tupuma vai spīta mēģināja audzināt tupeņus, rāceņus un divi, trīs sevišķi vecmodīgie pat loloja saldos rutkus, bet tie jau nu gan tāpat palēnām būtu izmiruši paši no sevis.

Un tā nu itkājaiņi rūpēs par saimniekošanu un drošību, sapinās arī ar troļļiem. Kā zināms, troļļi allaž bijuši tādi drusku iezaļgani, tādēļ šiem iz laika gala bijuši gauži rūpesti itin kā par dabas saglabāšanu. Piemēram, kā bija ar tām pašām strimalām.

Troļļiem zivteles aumež gāja pie dūšas, un viņiem nemaz nešķita apkaunojoši izkāst no Lielā dīķa sevim kādu labumiņu. Bet, tā kā dabas bagātības bija jāsargā, tad šie gauži ieteica un cieši paģērēja itkājīšiem nezvejot aplam daudz, bet vēl labāk – nezvejot nemaz, bet gan pirkt, cik nu vajag, no troļļu zvejiem.

Tā kā naudas piepju troļļiem vienādiņ bijis gana, šie pat bija ar mieru uzsaukt šo un to un vēl uzdāvāt kādus nebūt strimalu vaktējamos kuģus, lai tikai itkājīši savas zivteles saudzētu un lolotu, bet zvejojamos plostus palaistu malkā vai kā citādāk. Bīdamies ļauno urku tīkojumu, itkājaiņi gribēja būt droši arī no slapjās puses un tamdēļ visam labprāt piekrita, divus plostus sadedzināja gadskārtējos svētkos par godu topošajam Gaismas šķūnim, bet trešo ieskaitīja kara flotē un pagodināja ar koka bruņukuģa un flotes flagmaņa statusu.

Tā Itkāzeme tika pie savas kara flotes. Tagad dīķī, izdaiļotus ar itkājīšu nacionālās sēnes attēlu, varēja ieraudzīt peldam šādus un tādus kuģus un kuģeļus, bet uz tiem visādus daiktus un aņķinus, kuras citām valstīm īsti nebija, kur likt, bet pārtaisīt saspraudēs un šujamadatās tomēr bija žēl. Bija pat dažas šķiņkotas zemūdenes, tiesa, vienreiz lietojamas, jo, reče nu – tās, lai gan smuki izpervētas, bija pagatavotas no kartona. Tomēr, ikvienam agresoram par postu un bijāšanu, zemūdenes bija varošas pilnīgi neprognozējami un jebkurā mirklī noiet pa burbuli, pie tam ar galiem.

Tā nu bruņukuģis tai padarīšanā no tiesas iederējās. Vismaz varēja droši un ar sausām kājām aizkuģot ciemā pie kaimiņiem, izēsties turienes ciemakukuļus un tādā kārtā atgādināt par sevi, ja nu kādam tas bija piemirsies.

Tikuši galā ar kaitīgajiem itkājaiņu zvejniekiem, troļļi ķērās pie citām dabu saudzējošām lietām. Tā kā viņiem tur pie sevis bija auksti, tad šie, lai arī savas malkas bija papilnam, ieteica itkājīšiem un itkājītēm, lai tak turot rūpi par nabaga salstošajiem un pat ieskapēja dažādas glaunas uzpariktes un verķus, lai tik ātrāk malka pati cirstos, skaldītos un vestos uz troļļu zemēm. Glaunās uzpariktes itkā bija dāvinājums, lai gan patiesībā, tāpat, kā uzdāļātie karakuģi, bija jau sen norakstāmi lūžņi, turklāt par visu tik un tā bija jāmaksā trejas ādas tai pašā malkā.

Nepaveicās arī rutku audzētājiem. Viņu jau tā bija aplam maz, turklāt šis našķis, sevišķi kopā ar dažu sugu mušmirēm, bija teju vai stratēģiski svarīgs itkājīšu dzīvesziņai. Saldie rutki, tikpat reti sastopami, kā sarkstošās un bālās mušmires, bija neatņemama sastāvdaļa, lai ikdienā un svētku reizēs nodrošinātu laimē diešanu un košu daiņošanu. Aizliekot aiz viena vaiga rutku, bet otra – mušmiri, dietin dējās kudī laimīgāk, kā skaidrā prātā esmot, kurpretim daiņošana, sevišķi nākošajā rītā, padevās trejtik sērīga un sirdi aizgrābjoša.

Bet nelaime bij tāda, ka rutku auga aplam maz, tādēļ tiem sava Itkā Ministrija nepienācās. Tupeņiem un rāceņiem rutku efekts bija čum vājāk izteikts, savukārt par tiem atbildīgās ministrijas, tāpat, kā Ņammas Lietu padome, bija pārāk aizņemtas, raujoties vispārības labā. Nebija, kas uzņemtos jele kādus jaunus pienākumus un saistības. Vispārīgi runājot, par rutkiem visi nez kā nebija padomājuši un tagad kaunējās to atzīt.

Un te kā zibens spēriens no allaž skaidrajām debesīm nāca Troļļu apvienības Rīļaku lietu komisijas slēdziens uz 42 183 kļavu lapām un vienas bērza tāss par to, ka turpmāk nekādus rutkus Itkāzemē audzēt nedrīkstēs. Visi esošie rutku uzkrājumi bija ar lielu joni jādeklarē vai ar švunku jāiznīcina, bet ja ne, klāšoties gauži.

Tam bija čum un mudž visādu pamatojumu, tostarp tādi, ka pārmērīga rutku lietošana aumež kaitē nācijas veselībai, to ēšana gandē gaisu un tas, ka rutkus jau tāpat, vairāk, kā vajag, audzē un teju par velti visā pasaulē met pakaļ (caur grablinu veikaliem, protams) augšmorlas, bet noteicošais uzsvars, kā jau parasts, tik un tā bija likts uz faunas sargāšanu.

Troļļu viedajie bija noskaidrojuši, ka itkājīšu rutku ēšanas blakusprodukti kopā ar Trubas izgarojumiem kaitīgi iedarbojas uz čiepstētāju lidotprasmi. No šāda maisījuma nabaga putneļi krītot zemē bariņiem, kāšiem un pūrvietām vien, turklāt spārnos vairs ne par ko neceļoties, vien lēkājot, čiepstot un vispār bezkaunīgi uzvedoties. Itin kā ar to nebūtu gana, atklājās arī, ka itkājaiņu rutku lauciņi gauži apdraud uz pasaules pēdējā zināmā harpiju pāra ligzdošanas iespējas, jeb, pareizāk sakot, aizņem šo spārnoto radījumu dikti iecienītu izkārnīšanās vietu.

Tādēļ rutkus audzēt ar joni pārstāja, abi audzētāji saņēma brangu kompensāciju un varēja turpmāk kasīt vēderu vai ko citu, kas nu prasījās ieskājams, bet harpijām iestājās īstens „zelta” laikmets. Lai ar švunku iznīcinātu kaitīgo vielu uzkrājumus, valdīšana sarīkoja ārkārtas Diešanas un daiņošanas svētkus, un ar to lieta bija darīta.

Rutkus, protams, varēja nopirkt ikvienā bodītē, tiesa, par visnotaļ skarbu cenu, un arī to saldums un garša, par spīti daudzajām un košajām šiltītēm, lika vēlēties ko vairāk. Grablinu mārketings uz tautas sūdzībām reaģēja jo ņipri un jau pēc neilga laika šie pasāka pliekanos rutkus andelēt kopā ar sevišķi iedarbīgām tālu zemju mušmirēm, un viss bija gandrīz vai pa vecam.

Skarbā cena par rutkiem un mušmirēm itkājaiņus it nemaz nesatrauca – jo – vai tad naudaspiepju jele kad pasaulē pietrūcis? Reče, tie paši troļļi no kāda reiz slavena, bet tagad drusku taukos ieslīguša un grablinu pārmēru apsēsta nostūra, bija allaž gatavi ne vien uzšķiņkot kādu vecāku kuģeli, bet aizdot par saprātīgu atlīdzību tik daudz piepju, cik vien katram bija vajadzīgs. Kad aizdotais bija jāatdod, bija tik vien nieka darba, kā turpat vien aizņemties vēl kādu reizīti.

Par Itkā Taupīšanu atbildīgās personas gan visās šais lietās mēģināja ko mekšķināt pretim, bet tikai skata pēc, jo viņām kuluāros (tā itkājīši sauca krūmus un tanī notiekošo, sevišķi – svešām acīm neredzot) itin cieši esmot likuši pie sirds nekārpīties, kur nevajag. Var jau gan būt, ka neiztika arī bez vaigu maisiem un piepju stūķēšanas – tak kāda te atšķirība? Viss tik un tā notikās, kā tam bija jānotiek un tikai uz labu, tik uz labu vien, protams.

Un tā nu sanāca, ka aizņēmās itin visi, pat tie, kam bija slinkums aizņemties. Ar lielu pompu dibināja dažnedažādas aizņemtkāro apvienības, partijas, biedrības un nodibinājumus, bet valdīšana nonāca pat tik tālu, ka aizņēmās trīskārtīgi, lai jele atdotu kaut drusciņu sen aizņemtā un dietin nodietā. Redzot šādu viedu saimniekošanu, smīnēja ne vien grablini, troļļi un vobļini, bet pat lejasmorlas, kuriem, kā jau sacīts, vispār nekā nebija.

Gadījās, ka ziņa par itkājīšu saimniecības uzplaukumu nonāca līdz pat vaļiem, kuri stutēja pasauli. Tie no sākuma tik smīnēja un miedza cits citam ar aci, bet tad viens neizturēja un iesprauslojās, un tad nu visi sasmējās no sirds. Skrīnis sadrebēja, Lielais Dīķis sāka švunkāties un šļakstīties, līdz dažas lielākas šļakatas trāpīja pa saulīti. Tā nočūkstēja vien un nodzisa, un pasauli pārņēma auksta tumsa.

Kādu brīdi vēl drusku spīdēja Gaismas šķūnis, jo dikti lielajai celtnei dižajos sajūsmas uzplūdos bija aizmirsies uzlikt jumtu. Bet visa apgaismība drīz vien izkūpēja, un aizsalušam slapjumam pa vidu rēgojās vien iesalis plosts ar apsarmojušiem zemestaukiem masta galā.

Krietni atsmējušies, vaļi devās meklēt sev sakarīgāku pasaulīti, ko balstīt.