Zāles pret bezmiegu.

Tos kapus, tos kapus pieminat,

Kur savus varoņus atstājat!

Laikam Plūdons.

Jebšu Virza?

Nav jau tik svarīgi, ka tik kāds no klasiķiem.

Beigtajiem, protams.

Vienudien, par spīti abiem kaķiem, nu ne sitams nenāca miegs un es sadomāju pastāstīt sev kādu pasaciņu. Vot, šitā nu man glupji sanāca, kā smejies... Tagad štukoju, turpināt, vai kā.

Visas darbojošās personas un iestādes, procesi un notikumi ir tikai un vienīgi autora bezmiega mocītās iztēles produkts.

Sakritības var būt vienīgi nejaušas, toties tās ir likumsakarīgas.

Ja kādam kas šķiet atpazīstams, pats vien vainīgs. Pie visa.

Viss zelts zemē un tās dzīlēs nav tikuma vērts.

Platons. „Likumi”. V grāmata.

I. Skrīņa bērni

a. Kā pasaules centrā dzīve tapa sakārtota

Planēta Skrīnis, uz kuras piemita Itkā valsts, atradās pašā Visuma centrā, mazmazdruscīt zem Oriona jostas vietas. Planēta bija plakana, siliem, vēriem un damakšām noaugusi un četrstūraina, gozējās dzeltenas saulītes staros un vispār balstījās uz trijiem vaļiem, savukārt Itkāzeme atradās pašā Skrīņa viducī. Saulīte, protams, griezās ap Skrīni un Itkāzemi.

Šādam novietojumam bija čum un mudž labu īpašību – vienmēr bija silti un jauki, gaismiņa allaž spīdēja virs paša galvas vidus un satumsa vai apmācās vien pēc valdīšanas pavēlēšanas – lauksaimniecisku vai demogrāfisku vajadzību dēļ. Protams, arī tad, kad tika nolemts svinēt kādus Lielus Svētkus ar dižu Salūtu. Taupījās arī malka, ko nācās izmantot vien ēdiena gatavošanai un svētku uguņu kurināšanai.

Itkāzemes iedzīvotāji – itkājīši un itkājītes, vispārīgi runājot, bija humanoīdi. Viņiem bija divas mutes – viena – barības uzņemšanai, bet otra – valdīšanas slavināšanai un daiņošanai, un četras ausis – lai, dies nogrābstās, ja kāds no valsts iemītniekiem kauč reizi ne par ko palaistu garām svarīgu varas paziņojumu vai viedu mudinājumu iegādāties kādu nebūt gauži vajadzīgu padarīšanu.

Acis gan bija tikai trīs, turklāt to saistība ar ausīm mēdza būt visai nosacīta, tamdēļ itkājaiņi bieži vien neredzēja to, ko bija dzirdējuši un gluži otrādi – saskatīja tādas lietas, par kurām valdīšana nebija teikusi ne pušplēstas zilbes. Roku, kāju un kabatu skaits variēja atkarībā no ieņemamā amata, iespējām un paradumiem. Arī visādi citādi viņi atšķīrās no cilvēkiem vienīgi ar to, ka mēdza dēt olas un perināt visu ko, kam tik tika klāt vai kas nu iešāvās prātā. Jā, un katrai rokai viņiem bija vismaz trīs pirksti, jo savādāk itkājīši nekādi nevarētu ienaidniekiem parādīt, ko par viņiem domā jebšu demonstrēt visiem skauģiem lielu pigu.

Vienā valsts pusē bija ērts slapjumiņš, vārdā Lielais Dīķis, gauži noderīgs kravu tranzītam, higiēnai un dažnedažādu zivteļu ķeršanai. No tām jau vispār arī visi pārtika, sevišķi pēc tam, kad ļaunu tīkojumu vadīti, gaužie naidnieki Urki pa pusei piegrieza krānu Svētajai Trubai, pa kuru plūda Visādi Labumi. Kašāties zemē un audzēt dažādus rāceņus vai tupeņus puslīdz pašu iztikšanai, nedz pirmāk, nedz pēčāk itkājaiņi gan mēdza, bet darīt to nebija nedz īsta prieka, nedz notes. Tad jau bija jācīkstas arī ar daudziem un skādīgiem vaguliņiem, kuriem aplam patika noēst ražu pirmajiem un teju nemaz neatlika laika diešanai. Mežos tik un tā auga malka zivju cepšanai un sēnes dzīvespriekam.

Tik siltā un ērtā vietiņā piemītot, gan Itkā valsts, gan tās valdīšana, gan iedzīvotāji varēja laimē dietin diet un daiņot uz nebēdu, ja vien labos ģeogrāfiskos dotumus nepārspētu skādīgo vaguliņu briesmas, kaimiņu nenovīdība un skaudība, neganti naidnieku tīkojumi un ļauni nelabvēļu izdomājumi.

Izdomājumi bija gauži, baisi un visnotaļ skarbi, ne par matu ne labāki par ļaunajiem tīkojumiem pēc itkājaiņiem piederīgās pasaules nabas vietas un nozīmes. Reizumis šur un tur, protams, no svešinieku, ienaidnieku un nelabvēļu mutēm gan mēdza atskanēt dažādi, ar valdīšanas domām nesaskanoši izteikumi, bet tā bija vien ļaunprātīga propaganda. Valdīšana bija gauži gudri izdomājuse, ka viss, kas tieši neatbilst tās viedajiem paziņojumiem un nostādnēm, nav un nevar būt nekas cits, kā ļaunas urku un svešajo intrigas un nelaba galvas maisīšana. Brīžam galviņa sagriezās pat pašmāju iemītniekiem.

Reče, tepat Trubasciemā, lai – dzīvoja vieds vaidelotis Āris Totēlis, kurš vecuma galā neperēja vis olas, bet visādas stulbas idejas. To vidū gadījās gan absolūti glupas domas – kā, piemēram, tāda – par planētas apaļumu. Pilnīgas muļķības – jo neviens un nekad vēl no Skrīņa nekur citur nebija nokritis! Bija arī acīmredzami kaitīgas, jo tā vien vilka uz kašķi, un tāda bija viņa galīgi nepārdomātā ideja par visas tautas dalību valsts lietās.

Trāpījās arī vienkārši lieki un nevajadzīgi prātojumi. Piemēram, Totēlim reiz izperinājās doma par to, ka itin viss šai pasaulē pastāv, būdams sakrāmēts no mazum maziem ķieģelīšiem. Padomājiet jele paši – nu kā gan var pa apaļu(!) zemi – tātad – pāri pār kalnu! – tecēt pa Svēto Trubu Visādi Labumi, ja tie sastāvētu no maziem, ķieģelīšiem?! Ķieģeļi tak ir četrkantīgi!

Jo nekas, kas sastāvētu no maziem, četrkantainiem ķieģelīšiem, tecēt vai pat plūst vienkārši nevar, kur nu vēl pa trubām. Toties uz plakanas zemes, kā visiem ir labi zināms, pietiek ar vienu, bet paprāvāku ķieģeli zem rores tālākā gala, un visa tecēšana pēc tam notiek pati no sevis un vēlamajā virzienā. Teiksim, no Urkiem uz Vobļiniem. Protams, kamēr vien arī tecināmais nav četrkantīgs. Tad jau arī visi Itkāzemes strautiņi nevis līksmi čalotu, bet prasti grabētu!

Tik acīmredzamu glupību pēc vaideloti nodēvēja par vecu muļķi un viņa idejas – nedrošs paliek bailīgs! – par naidnieka inspirētu propagandu. Tā kā Āris Totēlis bija apprecējis svešzemnieci, turklāt nešpetnu, kā jau pa pusei urku, bet pa pusei – morlu, tā tas viss arī palika tikai glupu un pretvalstiski pretdabisku ideju līmenī.

Ar kaimiņiem itkājīšiem un itkājītēm nu pagalam neveicās. Tā kā saule nedz ausa, nedz rietēja un nebija ne ziemas, ne vasaras, pasaules iedalījums austrumos, rietumos, siltās un aukstās zemēs vai tamlīdzīgi atkrita pavisam. Tāpēc tā nu tas bija iegājies, ka itkājaiņi pasauli dalīja savējos un svešajos, labējos un kreisajos, augšējos un apakšējos. Savējo bija aplam maz, kurpretim svešajo netrūka ne sitams, jo sevišķi ļauno Urku, kuri kādreiz pat bija paverdzinājuši veselu trešo daļu Skrīņa. Uz labējiem, un lielākoties tie bija vobļini, ukri un troļļi, reizumis varēja paļauties, bet kreisie, kurus sauca par morlām, bieži vien ne par matu nešķita labāki par urkām.

Augšējie bija viedi un gudri un nodarbojās ar valdīšanu. Ar apakšējiem viss bija skaidrs tāpat. Ja reiz apakšā, tad apakšā un ar to viss bija izteikts. Turi muti ciet, iespēju robežās atslābinies un priecājies. Un viss.

Vēl gan bija kauču kādi zilie un gauži maznozīmīgi zaļie, bet tur nu nebija nekādas skaidrības. Droši zināms bija tikai tas, ka zaļajiem tā īsti uzticēties nevar, reče, viņi stādot ik putneļa, vaguliņa un zivteles rūpi augstāku par visu itkājaiņu labklājību, savukārt zilos, pasarg, dies, nedrīkstēja nedz apbižot, nedz tiem pāri kā citādi nodarīt, un tamdēļ labāk bija tiem muguru negriezt. Tamdēļ un arī ērtības labad visi nolēma labāk izlikties, ka tādu krāsu nemaz nav. Valdīšana par to pat izdeva īpašu dekrētu. Pie viena tika aizliegta arī sarkanā, bet pārējās krāsas itkājaiņi neprata atšķirt tik un tā. Vispār jau dzīvošanai pilnīgi pietika ar balto un melno.

Valdīšana Itkāzemē vispār bija progresīva un visnotaļ apgaismota demokrātija. Lai nevienam nenotiktu kas slikts, tā atjaunojās pati no sevis, tādejādi ietaupot liekas rūpes un jampadračus dēļ vēlēšanām, vienlaikus gauži ierobežoto laiku un vietu plašsaziņas līdzekļos ar mierīgu sirdi izbrīvējot dikti vajadzīgu priekšmetu, verķu un brūvējumu labo īpašību aprakstiem. Ja nu kāds no valdīšanas arī atstiepās un beidza savas skrīņa gaitas, pārējie visi sanāca kopā, fiksi vien izdēja un izperināja jaunu viedajo un viss atkal bija kārtībā.

Par apgaismību valdīšana rūpējās jo dikti, dažādi atbalstot pašmāju enerģijas ražotājus un kautkur citur taisīto lampiņu tirgotājus. Uz katras daudzmaz plūstošas tērcītes nekavējoties tapa uzcelta spēkstacija, lai ko tas arī nemaksātu. Tādā kārtā ikkatra, pat pati nabadzīgākā būdiņa, ala, aliņa un jebkura iemītnieka prātiņš bija dikti pareizi un demokrātiski apgaismots un visas valsts kopējais Itkāspēks auga ne pa jokam.

Visupēc nonāca tiktāl, ka gaismas kļuva pat par daudz, un valdīšana nodibināja speciālu Itkā Apgaismības ministriju, kurā strādāja viedo vaidelošu un vobļinu ieteikto padomdevēju pēc zvaigznēm nosacītais darbinieku skaits. Tur bija četri tūkstoši apgaismības speciālistu un pats ministrs, trīssimt grāmatvežus un sētnieku neskaitot. Viņi šo lietu izpētīja, kā nākas un liekā labuma uzglabāšanai pavēlēja celt lielākus un mazākus Gaismas Šķūņus. Tā kā mazajiem vajadzēja daudz vietas, taupības labad sākumā nolēma celt tikai vienu, toties lielu.

Pēc pirmās parauga izveidoja arī Itkā Mežu, Itkā Sēņu un Itkā Vispārējās Labklājības ministrijas. Pēdējā citastarp nodarbojās ar daiņošanas un diešanas jautājumiem. Itkā Meža ministrija iedalījās Itkā Sila, Itkā Vēra, Itkā Damakšas un Itkā Jaunaudžu departamentos. Drusku vēlāk nācās izveidot arī Itkā Birztalu lietu sektoru. Itkā Sēņu ministrija neiedalījās nekādi. Tā bija un nez kāpēc palika vienota, lai gan sēņu pasugu bija milzums.

Vispār uz Skrīņa dominējošās un sugām bagātākās dzīvības formas bija sēnes, malka un visādi vaguliņi un siseņi, kas nebija ēdami. Zivteles bija vien piecu pasugu plus treji vienas sugas, orientācijas un dzimuma[1] vaļi, savukārt dažnedažādi lopiņi, kuri piemita un kurus ēda otrpus Dīķim – kā nāģes, kobiņas, kunnas un visvisādi gliemji, itkājīšiem bija pazīstami vien bildīšu un konservu formātā. Putneļi bija treju veidu – čiepstētāji, harpijas un maitu lijas. Saprātīgas dzīvības formas bija pusotras, jo urkas par pilntiesīgiem hominīdiem neviens Itkāzemē neturēja. Visi vairojās ar perēšanu, izņemot kokus un sēnes, kuri auga tāpat. Arī zivis nārstoja, kā pagadās.

Un tā nu viņi dzīvoja, cīkstēdamies ar svešajo neslēpto skaudību, naidnieku propagandu un negriežot muguras neesošo zilo tīkojumiem, turoties pretī it kā neesošo zaļo absurdajiem izdomājumiem un rādot itin visiem savu sparu un dzīvesprieku. Labā apgaismojumā grieza ņiprus dančus, skandēja tēvutēvu dziesmas, pa reizai sēņu iespaidā rīkoja uguņošanas un visās lietās paļāvās uz viedo valsts valdīšanu, ministrijām un citiem vispār gudrākiem īpatņiem.

Dzīvojot nedraugu, urku, morlu un citu nelabvēļu ciešā ielenkumā, no diešanas brīvajos brīžos savas valsts nostūri, protams, kā arī visi tās kaktiņi un maliņas bija rūpīgi jāvaktē, jāuzpasē un jāsargā. Tā nu bija tik dikti svarīga būšana, ka ar vienu vien ministriju, kā valdīšana nojauta, te galā vis netikt.

Tādēļ tapa dibinātas veselas trīs – Itkā Vaktēšanas, Itkā Uzpasēšanas un Itkā Sargāšanas ministrijas, turklāt katrā lielākas efektivitātes labad darbojās divtik attiecīga profila speciālistu, pusotrs ministrs, trīstik grāmatvežu un divi sētnieki. Darbam uz vietām tika nolīgti attiecīgo kaktiņu iemītnieki. Uz katru no vaktniekiem vai uzpasētājiem bija divi Itkā Virsvaktnieki jebšu Oberuzpasētāji, treji grāmatveži, 1 (smuka) sekretārīte un viens (ne tik smuks) lietu pārvaldnieks, viņš arī sētnieks.

Itkā Sargātāji bija tik slepena un atbildīga organizācija, ka neviens pat tā īsti nezināja, cik viņu ir un kā tos sauc. Pat par sētnieku skaitu klīda vien minējumi, jo visas ziņas bija pasludinātas par gauži slepenām. Sekretārītes bija divtik smukas un trejtik slepenas.

Kad nu visas ministrijas it kā bija nodibinātas, atklājās dažas nepatīkamas lietas. Viena, un sāpīgākā, bija tāda, ka sāka trūkt itkājīšu un itkājaiņu, kuri audzētu tupeņus un rāceņus, īsti nebija arī, kas ķertu zivteles un lasītu sēnes. Kunnu un kobiņu konservi tolaik bija aplam dārgi. Malku gan katrs cirta pats priekš sevis un ne pagales vairāk. Katram gadījumam tā bija jātaupa, bija sacījis Itkā Mežu ministrs. Tādēļ ar sēņu lasīšanas lietām, kā tika nolemts, turpmāk bija jānodarbojas vēl diviem ministriem un dubultam skaitam grāmatvežu.

Lai tiktu skaidrībā ar šo lietu, kura galu galā apdraudēja Vispārējo Laimi, nācās nodibināt arī Itkā Tupeņu un Itkā Rāceņu lietu ministrijas, kuras modri uzraudzīja valdīšanas sastāvā esošā Ņammas lietu Padome. Tik svarīgus jautājumus, protams, vajadzēja risināt atbildīgi, tādēļ ar tiem nodarbojās arī seši tūkstoši rāceņu lietu zinātāju, astoņi tūkstoši tupeņu menedžeru un nenosakāms daudzums grāmatvežu. Taupības labad nolēma iztikt tikai ar pieciem ministriem, vienu vaguliņu apkarotāju un vienu sētnieku uz abām ministrijām.

Tā kā zivis peldēja kur grib un kā grib, ar zvejošanas lietām uzdeva nodarboties tupeņu audzētājiem no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Zivis jau arī vislabāk garšoja kopā ar ceptiem tupeņiem, bet rāceņi – ar dažādiem brūvējumiem, kuri tapa vesti pāri Lielajam Dīķim. Vienīgi sēnes gāja labi pie dūšas gan kopā ar visu ko, gan tāpat vien, gan arī kā uzkoda, ko visi sauca par foršmeku.

Uz taupīšanu ķerta bija gan valdīšana, gan ministri, gan visi citi zemes iemītnieki. Taupīja gan šo, gan to, lai ko tas arī beigās neizmaksātu. Nu, apmēram tāpat, kā ar to apgaismošanu. Tādēļ taupīšanai pie valdīšanas pēc ministriju ģīmja un līdzības izveidoja speciālu Itkā Taupīšanas lietu Valsts Itkā Aģentūru, bet ar sataupītā uzskaiti noņēmās Itkā Galvenais Uzskaitītājs, seši simti it kā grāmatvežu, viens tabeļvedis un valdīšanas sētnieks no slaucīšanas brīvajā laikā.

Bija arī doma izveidot Itkā Dēšanas un Itkā Perēšanas ministrijas, taču vienkārši pietrūka darbinieku. Nācās iztikt ar diviem atbrīvotiem attiecīgu lietu ministriem bez portfeļiem (arī tie bija jātaupa!), dažiem desmitiem viņu it kā padomdevēju un vispār bez sētnieka.

Atsevišķi morāli nenobrieduši indivīdi gan sāka mekšķināt un vēkšķēt, ka prātīgāk būtu bijis vairāk dēt un perēt un varbūt pat strādāt, bet viņos neviens neklausījās, jo visi daiņošanas un diešanas brīvbrīži bija aizņemti, sūri un grūti raujoties vispārības labā – vaktējot un uzpasējot, uzskaitot un vadot, rakstot atskaites un gauži taupot.

Daži īpaši pretitkājiski noskaņoti eksemplāri sazin no kurienes bija izperinājuši no Itkā iz Uzskaitītāja dienesta nākušu rakstu rulli, kurā bija minēts, ka uz vienu tupeņkopi sanākot tieši simts un četrpadsmit veselu gabalu un septiņpadsmit astoņpadsmitdaļas grāmatvežu un tabelētāju, 358 audzēšanas menedžeri un 299 16/57 daļas ēšanas speciālista, 7,65 dažādi vaktnieki, 5,45 visādi uzpasētāji, 0,0117 sētnieki, 0,65 ministri un 12,7 valdīšanas locekļi, kā arī 0,00003451 vaguliņu apkarotājs.

Rāceņu lolotāji bija palikuši teju bešā un visi kopā pa trijiem iztika vien ar 1,5 ministru, 178 vadošajiem un 8003,27 galvenajiem speciālistiem, nerēķinot 1 476 grāmatvežus un 0,5 sētnieku amatu apvienošanas kārtībā.

Ziņas par sargātājiem, kā jau aumež slepenas, netapa publiskotas. Nez kā visi vēkšķētāji drīz vien apklusa un paslēpās, bet dēšanai un perēšanai laika tik un tā neatlika ne sitams. Nelaimes sakne bija tā paša viedā Totēļa definētais vispārējās gravitācijas apstāklis, kurš – par spīti valdīšanas izdotam dekrētam – padarīja neiespējamu vienlaicīgu diešanu un dēšanu, līdz ar to daiņošanas un perēšanas apvienojumam nebija jēgas. Sanāca vien omlete vai vanckari. Tādēļ tika nolemts Totēlim vēlreiz publiski sadot pa seksti, sarīkojot īpašus tautas svētkus ar dubultu diešanu, dēšanu un parastu uguņošanu. Un tā arī notika, kā bija gaidīts.

Tostarp labākiem sakariem un preču apmaiņai ar tiem, kas piemita Aiz Dīķa, jau izsenis pastāvēja Itkā nstiskā Trubas Brālība. Jo Truba itkājīšiem un itkājītēm nesa diženu labklājību. Vispār jau gan bija tā, ka to labklājību Truba nesa vien dažiem atsevišķiem itkājaiņiem, lielākoties Brālības locekļiem un vienas otras ministrijas ierēdņiem, tomēr senču paražu ietekmē laimi valstī mērīja vienu lielu un kopēju, īpaši nelauzot galvu par atsevišķām sīkām laimītēm. Un tad nu tā sanāca, ka Vispārējā Laime, pateicoties Trubai, kādu labu brīdi bija neizmērojama. Labumi, kas plūda pa Trubu no urkām pie vobļiniem, ukriem un troļļiem, lielākoties bija dikti kodīgi vai gauži jiptīgi, tomēr visnotaļ noderīgi un pieprasīti. Kur tie nopilēja zemē, ne sitams, vairs neauga ne tupeņi, ne rāceņi, ne sēnes, par zāli pat nerunājot. Bet vai nu zāles kāds trūkums jel kad būtu bijis vērojams?

Dažādie Labumi nonāca Trubasciemā, kur tie lielākoties tapa sapumpēti peldošās mucās un šlepēti pāri Lielajam Dīķim apmaiņā pret visādiem verķiem, brūvējumiem un pariktēm, kuru ražošana pašu vajadzībām Itkāzemē lāga nevedās. Vai nu rokas bija par īsām, vai neauga no īstās vietas, vai gluži vienkārši ērtāk bija tā, kā nu bija. Turklāt ietaupījās laiks, ko varēja lieti izmantot sēņu ēšanai, diešanai, daiņošanai un valdīšanas slavināšanai, pat nerunājot par dažādu nostūru uzpasēšanu.

[1] Kādēļ vaļi bija viena dzimuma? Padomājiet paši, kas notiktos, ja pasaules balstītāju vidū būtu viena vaļumāte jebšu tikai viens vaļupapus... Bīstos, ka tādā gadījumā notiekošo par pasaules galu nosaukt būtum visnotaļ maigi sacīts. Aut.