Etīde.

Svētdiena, augusts.

Ciest nevaru svētdienas, tās kaitina mani.

Uzlēcā skype atsūtītais links un pievirzīju kursoru-clik.

Monitorā uzradās muša, neredzēta, liela izmēra muša. Roka instinktīvi sniedzās pēc biezā žurnāla. Bet sāka skanēt mūzika. Tas bija tikai klips. Es aizsūtīju linku Viņai.

-Nē, ne tā. Tu sēdi viens pats klusā kafejnīcā pie galdiņa.-Viņa teica

Labi, sapratu, ka esmu lielā pilsētā..viens lielā pilsētā. Esmu kafejnīcā un dzeru alu. Bet bija arī muša. Es piedāvāju mušai arī alu, uzleju uz galdiņa. Es dzeru alu un muša arī. Tikai muša ir laimīgāka par mani, viņai ir vesela peļķe. Ehhh...vai tiešām laimes izmērs ir atkarīgs no sevis salīdzinājuma ar peļķes izmēru? Bet man neļāva par to padomāt.

-Es esmu pie blakus galdiņa un turu pirkstos garu, baltu cigareti un cauri skropstām vēroju tevi-Viņa teica.

Un tapa Etīde par mušu.

Es pastūmu nostāk glāzi ar pilīti degvīna, uzlieta uz ledus gabaliņiem, bet virtuālā roka pacēla otru glāzi ar sarkanu vīnu un es devos pie viņas, saprotot, ka man jāiepazīstas. Es sēdēju viņai pretī, nezinot ko lai saku, lai tas nebūtu banāli. Stulbs, banāls iepazīšanās mēģinājums. Viņas roka atradās tuvu un es izjutu asu vēlēšanos pieskarties viņas pirkstiem. Sajust otru, dzīvu cilvēku šajā svešo cilvēku pārpilnajā pilsētā. Viņa nesacīja neko un varbūt arī negaidīja vārdus no manis, tikai viņas pirksti pievirzījās tuvāk maniem. Es pieskāros pirkstu galiņiem, gaidīdams atraidījumu. Bet tie dzīvi un silti savijās ar maniem un mēs gājām projām pametot alus peļķi un mušu.Pilsēta palika aiz muguras, tikai gaiša atblāzma viegli viļņojās jūras ūdenī. Man nebija vārdu ko viņai sacīt, tie būtu tikai neveikls mēģinājums attēlot sajūtu. Viņas pirksti trīsēja manā rokā un es instinktīvi apstājos, pievilku viņu klāt un sniedzos pēc lūpām.Neko neredzot apkārt, mēs braucām taksometrā cauri visai pilsētai. Krēslainajā dzīvoklī vārījām kafiju. Es pasniedzu viņai krūzīti, bet viņa to nolika uz galdiņa, bet es nometies ceļos, piespiedu galvu viņas ceļgaliem.

-Pagaidi, es izkrītu no lomas-viņa teica- visu laiku vēloties tev piekļauties.

Es piekritu tam, zem šīs edītes bija daudzas citas un mēs nespējam gaidīt, un sākt visu no sākuma.

Viņa metās manās skavās un karstā vērsme ielija asinīs.

Kaut kas nokrita. Man pretī, blakus tastatūrai, laiski izstaipījās kaķis. Viņa ūsainas purns smīnēja un zaļās acis ironiski vērās manī. Viņam bija taisnība, es biju ķerts un reālās pasaules pulkstenis rādīja 2. Dzīvoklī valdīja naktsmiers, mani vēl virmoja lēnām gaistošā kaisle, klusajos aizmigušo elpas vilcienos. Es iztēlojos kā Viņa klausās savas savas ģimenes naktsmiera elpā. Mēs esam divi, neta vienoti-bezmiega mocītie. Es mīlu Viņu.