Šorīt.

Draudzene ieteica pārskaitīt peļķes. Nu, ko eju arī. Atveru kāpņu telpas durvis un skatos laukā. Mjāaa, peļķe ir, bet viena, mērens dīķītis pašā durvju priekšā un pāris ledus uzkalniņi kā aizbergi gaida savu Titāniku, bet man šodien nav noskaņojums uz grimšanu, drīzāk kaut kas no visurgājēja, desantnieka. Atsperos un pāris lēcienos esmu otrā krastā. Un vēl veiksmīgi, būtu paslīdējis uz aizberga un par prieku dāmām pirmajās ložās pie loga, ievēlies ar pēcpusi peļķē. Hi, nu nekā, jaukās, citu reizi sēdīšos peļķē.Apmierināts ar sevi un dzīvi eju uz pastu pa bruģēto celiņu. Tas ir tīrs un vēl pat ar smalku smilts sauju greznojumu. Pastā ne viena cita nav un pasniedzu savu rēķinu. Pasta madāma sāk klikšķināt datora tastatūru un es dīdos pie letes. Elektroniskies sakari beidzot atmožas un aparāts sāk drukāt ieņēmumu orderi. Viņa vaicājoši paskatās uz mani, vai esmu noskaņojies maksāt arī. A ha Esmu gan un kā vēl. Izvelku smagu maku un izberu uz trauciņa kaudzi ar monētām. Viņa paskatās uz mani, bet neko nesaka, tikai nozibsnī acīm. Es smīnu. Skatos kā viņa liek kaudzītēs monētas kamēr saskaita 13 latus. Beidzot tieku pie kvīts un taisos projām. Maks palicis vieglāks un nevelk kabatu lejup. Veikalā iepērkos ar karti un nekas interesants. Pielieku pilnu zilo maisiņu. Bet jau pie kaimiņu mājas ieraugu savu paziņu. Kundzīte tur rokas mērena sunēna izmēra pūkainu kaķi. Es apstājos nopētīt kaķi un kundzi kopskatā.

-Paskat, ko viņš piepircis. Paliksi resns ja tik daudz ēdīsī.-

Es nosmejos.

-Kam tu nospēri šito bosiku?- mīlīgi apvaicājos.

-Tu nesaki, nevienam.-viņa saka un aizdomīgi nopēta mani.

-A ha, bet tad būsi man parādā.-es piekrītu.

-Ko tad?-

-Un tu nezini ko?-es smīnu un piemiedzu viņai ar aci.

Acis paliek apaļas un viņa pēta mani, vai tiešām es būtu nojūdzies gaišā dienas laikā. Pilnā neesmu, tad jau tikai muldu vien.

-Peles ēd acis laukā.-viņa stāsta.

Es nopētu viņas acis. Abas ir un pat skropstas vietā.

-Nemuldi, acis tev vietā. Saki labāk, ka peles ēd nost tavu memuārus par veciem brūtgāniem.-mani nerrotājs rausta aiz mēles.

Kundze raksta labus dzejoļus un šur un tur publicējas. Viņa sāk bozties, bet tā kā ar tādu muldētāju kā mani nav ko ielaisties tādās runās, ciešāk apskauj runci un pazūd aiz durvīm. Esmu pretī veikaliņam un ieraugu pasta kundzi, viņai sagribējies ēst un viņa nāk pēc pīrādziņiem. A ha, viņa vienmēr pamanās man pa priekšu aiznest pēdējo pīrādziņu maisiņu. Ne kā nebij un es pāris lēcienos esmu pirmais veikalā. Pīrādziņi ir jau potenciāli mani, bet arī sulas paka un čipsi. Noprasa no manis trīs lati, kartes aparāts šodien negribot. Nekas, izberu atlikušo sīknaudu, nevienas baltās monētas tur nav. Apmierināts skatos kā viņa skaita santīmiņus.

-Paskat, vēl viņam sīcene. Krāji visu mēnesi?-pasta kundze vaicā man.

Es piepūšos.

-Neesmu nieka vīrs, bagāts.-es smejos un apķeru viņu ap vidu.

-Bezkauņa, ieraudzīs vecais.-viņa saka un mēs visi smejāmies.