Fon Zomerfelda pēdējais lūgums.

Laukā lija lietus. Es stāvēju pie loga un skatījos kā ūdens pilieni burbuļo peļķē. Lija kā pa Jāņiem un bija arī Jāņu vakars. Man bija garlaicīgi. Tīri neapzināti ar skatienu meklēju sievu un ar katru tādu reizi, atminējos, ka viņa nav mājās un nebūs vēl dienas desmit. Pirmās dienas jutos kā skolnieks ticis brīvdienās. Skola bija ciet, bērni vasaras brīvdienās un es atvaļinājumā. Un kad tad citu reizi, lai skolotāja aizbrauktu uz sanatoriju, ja ne vasarā. Un tā viņa bija projām. Puikas pionieru nometnē un es viens pats klīdu no vienas istabas uz otru. Pāris dienas pavadīju pie ezera, bet zivis arī bija vasaras brīvdienās un , ja es to nesapratu, varēju nīkt ar savu bada pātagu veselām diennaktīm. Ass, spirgts vējš sapluinīja mākoņu vāku un parādījās zila debess strēle.Es uzvilku jaku un izgāju laukā, bet nonācis uz ielas brīdi apstājos domādams, kurp iet.

-Hei, skolmeister, ko klīsti kā veca nauda?-mani skaļi uzrunāja.

Es paskatījos, tepat man blakus bija losa zirga galva. Tāds zirgs bija Pāvuliņam un pats Pāvuliņš sēdēja ratos ar pudeļu pilnu somu blakus dēlim uz kura sēdēja. Es piekrītoši pamāju. Te bija lauki un visi zināja par citiem vairāk un labāk, nekā par sevi.

-Tad kāp ratos un brauc man līdzi, Jāņu vakarā neģeld cilvēkam vienam . Sievietes sacepušas un sašmorējušas veselam mēnesim. Būs kas palīdz apēst.-Viņš apmierināts runāja un pavirzījās uz malu.Man nekas cits padomā nebija un kāpu ratos. Pāvuliņi bija pēdējās mājas pie kolhoza centra robežas. Kādreizējās vecsaimnieka mājas celtas kā uz mūžīgiem laikiem no tēstiem akmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem. Viss pamatīga izmēra. Saimniecības ēkas tādas pašas lielas. Un tagad te bija izmitinātas divas ģimenes. Dzīvoja visi labā saticībā un Jāņus svinēja kopā. Pāvuliņš ar sievu un divām meitām vidusskolniecēm. Par otru ģimeni īpašs stāsts. Juris vienmēr bija dzīvojis tepat, bet viņa sieva Vaca iebraukusi no leišiem. Juris, pasīks vīrelis, ilgi nespēja apprecēties un gados tikai nedaudz atpalika no Pāvuliņa. Nepatika Juris sievietēm savā sīkā auguma dēļ un vēl vairāk dēļ tā, ka viss spēks iznāca saskrējis viņam „saknē”. Ar tādu neviena negribēja precēties un Juris klīda nevienas nepieņemts. Bet vienu pavasari priekšsēdis nolēma taisīt ēdnīcu kolhozā. Tā nebija lieta, ka darba laikā vīri vazājās apkārt uz pusdienu rēķina vai pusi dienas. Telpas atrada un sakārtoja ātri un atrada arī pavāreni. Vaca iekārtojās dzīvot kambarīti pie ēdnīcas un sāka strādāt. Vēl no kādas palīdzes pie darba viņa atteicās, maisīšoties tikai pa kājām. Un bija jau arī ko redzēt. Jaunā sieviete bija padevusies varen ražena augumā un naska darbā un kur mazais dampītis gāja pāri, tur darbi pazuda vienā brīdī. Bez visiem raženajiem dabas dotumiem sieva nebija arī uz mutes kritusi. Un tikko kāds centās ko pateikt par viņas augumu, tā dabūja tā pretī, ka bija priecīgs pazust viņai no acīm.

Vienu dienu pacēlis acis no grāmatvedības papīriem, Juris sajuta tukšumu vēderā. Nolika pavadzīmes atvilknē un gāja uz ēdnīcu. Kā pa miegam paņēma zupas bļodu un apsēdās ēst, bet tad sajuta skatienu. Viņš pagriezās paskatīties un karote palika pusceļā uz muti. Tāda meita.. viņam elpa aizrāvās, tīrais brīnums, ne meita. It kā pirmo reizi ieraudzījis. Vacai nepatika, ka uz viņu brīnās un viņa pavēra muti, lai sadotu . Bet vārds aprāvās . Sīkā vīreļa acīs bija tāda dievinoša izbrīna, brūnās acis raudzījās kā apburtas. Vaca samulsa un pietvīka.

-Runcīt, tev negaršo? Krējumiņu pielikšu. Tu tāds vājiņš .-viņa izdvesa.

Vīri apklusuši skatījās no blakus galdiņa. Cerējuši paklausīties kā pavārene nosvētī grāmatvedi. Juris pastūma šķīvi uz viņas pusi. Viņa ielika karoti krējuma papildus zupā un stāvēja, nezinot kā turpināt sarunu. To zināja Juris un neko vairāk negaidījis, spēra laukā.

-Tu esi dikti smuka, dikti un daudz -viņš izpleta rokas kā apķerdams sievieti.

-Es?-viņa pabrīnījās un tikai tad attapās, ka viņu gaida darbs.

-Neej, pagaidi. Nāc pie manis par sievu?-

Sieviete tikai pamāja ar galvu. Viņai patika neviltotās apbrīnas skatiens sīkā vīreļa acis. Tā Juris tika pie sievas un Vaca pie vīra. Viņai ne prātā nenāca sūdzēties par jaunā vīra saknes vietu, tā bija kā nomērīta viņas augumam. Par to varēja spriest jau pēc gada, kad piedzima dvīņu puikas. Tagad puikas jau mācījās braukt ar traktoru, bet meita mācījās sestajā klasē.

Man nekas nebija pretī pret tādu kompāniju Jāņu vakarā un es sēdēju ratos blakus Pāvuliņam. Mēs šo to parunājam, kad ceļmalā ieraudzījām tumtulējamies uz priekšu Praisliņu Ēriku. Likās, ka vīrs jau krietni „uzņēmis” uz krūti. Hūte uz vienas auss, bet ermoņika uz pleca un pats svilpodams, centās noturēt kājas taisnā līnijā, bet tās neklausīja nemaz. Te vilka uz grāvi, te nesa uz ceļa vidu. Pāvuliņš apturēja zirgu un sauca Ērikam.

-Nāc šurp, tā tu ievelsies grāvī slapjumā.-

Tālāk jau mēs braucām trijatā un pēc pusstundas iebraucam pagalmā. Galds bija uzklāts šķūnī, kādreizējā ratnīcā. Stūros saliktas meijas, alus muciņa uz krāģa krietna tilpuma. Mūs sagaidīja ar skaļām gavilēm. Tās gan bija veltītas muzikantam Ērikam, bet kāda drusciņa tika arī mums par atvešanu. Galvenā rīkotāja un galda pārvaldītāja Vaca, staigāja ar šķīvjiem un bļodām, bet Juris laida alu no mučeles un lēja krūzēs, svētkiem par godu uzcirties dzeltenā kreklā un apsējis šlipsi. Ērikam slāpa pamatīgi un viņš izdzēris krūzi pavilka tālāk no galda krēslu un jautrs dancis pieskandināja šķūni. Drīz visi sanāca pie galda vakariņās. Pavārenes ēdiens garšoja labi un es kāri ēdu rosolu, piekozdams pa pīrāgam .Dzērāji te bija nolasījušies pašvaki un stiprais alus labi sitās galvā. Dzērām, dancojām kā jau svētkos. Bet Ēriks jau papilns atnācis sāka klanīt galvu un ar mūziku bija cauri. Bet ērģeles katram pašam savās un dziedāja sievietes kā viss pagalms skanēja. Pēc laiciņa man blakus apsēdās Pāvuliņu vectēvs, sirms, bet nesalīcis vīrs, baltā linu kreklā. Mezglainiem pirkstiem viņš lauza gabaliņus no pīrāga un skatījās svinētājos.

-Tu laikam būsi skolmeistars.-viņš man apvaicāja.

Jautājums mani ne mazums izbrīnīja. Man likās, ka dzīvoju te jau sen. Bet papētījis veco vīru, centos atminēties cik viņam gadu. Mati sirmi, bārda arī sirma, bet kārtīgi apgriezta.

-Ko skaties, pats vairs neatminos cik man gadu, bet veco baronu Zommerfeldu atminos, puika biju, kad viņš ar visu naudas maisiņu pazuda juku laikos, kad buntavšķiki nodedzināja muižu un pakāra vagaru. Tieši tāds pats izskatījās kā Jurka. Nekad nedomāju, ka ar viņa mazdēlu pie viena galda alu dzeršu. Vecais vīrs aizdedzināja pīpi, pavilka un izpūta dūmu gredzenu. Zommerfelds aprecināja savu istabas meitu, smuko Tāli ar Ķirpiņu saimnieka jaunāko dēlu un iecēla par vagari. Tagad visu laiku skatos kā Juris iedzimis barona dabā. Akurāts un gudrs.

-Atkal smirdinies te, ej laukā, elpu rauj ciet.-rājās Pāvuliņu Herta.

-Tā jau ir ar tiem smalkajiem deguniem.-vectēvs norūca un piecēlies, gāja laukā.

Es būtu gribējis dzirdēt stāsta turpinājumu un tagad ar interesi pētīju grāmatvedi. Juris apķēris sievu ap vidu, sēdēja pie galda un kā man likās, bija skaidrāks kā citi. Bet man blakus pacēla galvu Ēriks, acis vēl bija skurbas, bet vīrs jau bija nācis pie sajēgas.

-He, tad redz no kurienes tā sīkumainā daba. Baronu šniti var pa gabalu saredzēt. Zin tikai kā pusi algas atraut kārtīgam cilvēkam. Fons, tur visa vaina.-Ēriks skaļi bļāva pāri galdam, skatīdamies uz Juri.

Juris pietvīka līdz matu galiem un centās tikt augšā no sola, sievas rokas turēja viņu cieši un nelaida vaļā.

-Kas tu par vīru, sievai zem tupeles visu mūžu. No katras mušas lien sievai zem brunčiem.-Ēriks turpināja kašķi.

Juris nebija sliktāks un bailīgāks kā citi vīri un izskatījās apvainojies.

-Jā, Jurka, pierādi, ka šitas runā aplamības. Aizej uz sava grosfatera kapliču, izbāz galvu pa lodziņu un nodziedies kā gailis. Un bez luktura.-kūdīja šoferītis Alberts, visiem pazīstams muldoņa un joku dzinējs.

Visu skatieni pievērsās Jurim. Visi zināja meža kapliču ar cauro jumtu un izrakņāto grīdu, uzlauzto pagrabu ar rindās saliktajiem akmens šķirstiem. Tur garām gāja sēņotāju taka un katrs bija gājis garām. Juris atbrīvojās no sievas rokām un cēlās augšā. Viņa arī vairs necentās vīru noturēt, ja viņa skatiens kļuva stings un tēraudciets, nekas vairs nelīdzēja un tur viņas vara beidzās pār vīru.

-Bet tu pats man nāksi līdz un tu arī.-viņš norādīja uz Albertu un mani.

Tā bija viena stulba izdoma, melnā tumsā un iesilušā galviņā bez luktura iet izrakātajā kapličā. Bet Jura sievas roka lūdzoši pieskārās manai un es tīri negribot piekritu. Pāvuliņš iejūdza zirgu un mēs braucam uz kapliču. Laiks bija no jauna apmācies un sijāja sīks lietutiņš. Man sametās salti un nez kāpēc sīkas drudža tirpas skrēja pāri mugurai. Zirgu pametām takas malā un gājām uz kapliču. Juris pirmais, aiz viņa Alberts, bet es kā galvenais liecinieks, pats pēdējais. Līdz kapličai taku varēja labi redzēt, bet mežā bija tumšs un kapličā melna un nesaredzama tumsa. Es nopriecājos, ka man nav jātaustās tur iekšā un atspiedis muguru pret egli gaidīju tālākos notikumus.. Kādu brīdi bija klusums, tikai laiku pa laikam Alberts nolamājās, aizķēries aiz izrakņātajiem akmeņiem. Drīz atskanēja pirmais kikerukū un es nopriecājos, ka stulbā ampelēšanās būs cauri un tikšu mājās siltā gultā. Bet tad gaisu pāršķēla zvēriskai rēcoņai līdzīgi smiekli un kaut kas krita. Iestājās mēms klusums. Man vajadzēja iet skatīties, bet es skaidri zināju, ka nevēlos to nemaz un labprāt ņemtu kājas pāri pleciem un dieptu projām. Bet mani apžilbināja spoža gaisma un dzirdēju Vacu sakām man.

-Ko stāvi, ejam.-

Tagad jau vairs nebiju viens pats un gaisma darīja mani brīnum drošu. Tirpas pazuda no muguras un es sekoju Vacai. Gaisma piepildīja telpu un skats ko redzēju, uzdzina šermuļus. Virs melna ūdens pilnas jaunas bedres aizķeries aiz šlipses karājās Juris. Alberts ar pūlēm turējās ar nagiem ieķēries mūrī virs tās pašas bedres. Vaca nometās ceļos un vienā rāvienā izcēla vīru. Tikai pēc tam ar manu palīdzību izvilkām no bedres uz malu Albertu. Vaca nogrāba Albertu aiz apkakles un stūma atpakaļ uz bedri, prasīdama ko viņš nodarījis Jurim. Alberts sabijies un bailēs trīcošs atzinās, ka izbāzis roku pa lodziņa otru pusi un tikko Juris sācis dziedāt, nogrābis tumsā viņu aiz deguna. Bet tad dēlis lūzis un vēlušies bedrē. Neviens jau nevarēja zināt, ka tik tuvu sienai, zem kādreizējās altāra vietas ir vēl viena bedre ar stāvām sienām un dziļa kā aka. Jurim bija salauzta kāja un arī roka. Albertam tikai pamatīgs puns uz galvas un atplēsti nagi. Vaca paņēma vīru uz rokām kā mazu bērnu un šņukstēdama nesa uz ratiem. Asaras ritēja viņai pa vaigiem un viņa nevarēja tās noslaucīt, rokas bija aizņemtas. Viņa dzina zirgu un ātri tikām atpakaļ mājās. Stulbais dzērāju joks bija beidzies bēdīgi. Bet izģērbjot vīru Vaca atrada aiz viņa krekla ādas maisiņu pilnu ar zelta monētām. Kā tas tur tikušas Juris īsti neprata paskaidrot, tikai teica, ka tas viņam iedots kopā ar lūgumu aizbērt kapu telpu un nolīdzināt pašu kapliču. Jurim kolhoza feldšerīte ieģipsēja roku un kāju jau tajā pašā vakarā. Bet nākošajā dienā Vaca uzlika traktoristam Jānim kasti šņabja un viņš nolīdzināja kapliču līdz ar zemi, aizbērdams visu ciet. Naudu Vaca aiznesa uz kolhoza kantori. Viņi nopelnīja pietiekami un tādu nomocītu zemnieku asins naudu viņa atteicās ņemt. Par naudu kolhozs uzcēla bērnu dārzu un uzdāvināja Jurim un Vacai „volgu”. Dažreiz Jurim likās, ka viņi nebrauc mašīnā vieni, bet tas viņu brīdināja, neļaudams vienu otru reizi iedarbināt mašīnu. Viņš tad arī paklausīja un nedevās ceļā.