Laimīgu Jauno gadu!

2011. gada 5. janvāris. Četrdesmit pirmā ziemas diena.

Laimīgu Jauno Gadu! Visiem, visiem radiem, draugiem, draudzenēm un pārējiem pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, kuri man nav darījuši apzinātu ļaunumu! Bet tie nedaudzie, kuri IR darījuši, lai nu paliek bez maniem laba vēlējumiem, bet gan jau viņi to nemaz nemanīs, tāpat kā cūka nemana, ka ir izbradājusi tulpju dobi. Un tātad, vēlreiz: laimīgu Jauno gadu un pilnu kausu pleca augstumā!!! Hoh! Prozīt! Un Priekā!!! Uz izdošanos!!!

Dažs labs , kas mani mazāk pazīst, varbūt varētu iedomāties, ka es skaitu dienas, cik esmu nosēdējis čokā, vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tik traki nemaz nav. Gluži vienkārši es esmu izteikts siltummīlis, un katra diena, kad laukā gaisa temperatūra ir zem nulles, man ir kā velti nodzīvota. Tāpēc es gaidu siltumu un sevi izklaidēju ar visādiem muļķīgiem rēķiniem. Nu, jāsaka tā, ka šis dziļais un irdenais sniegs mani īpaši neuztrauc. Ir pat interesanti noskatīties, kā mana kaimiņiene katru rītu ar lāpstu rokā šķūrē sniega kalnus. Es to nedaru tāpēc, ka negribu, bet pat ja es gribētu, vienalga nedarītu, jo to man neļauj mana chroniski slimā mugura. Katru dienu man ir jāpaveic divas eksekūcijai līdzīgas operācijas ar visām no tā izrietošajām sekām, kas no nezinātāja varētu izvilināt tikai smaidu. Pirmā ir kurpju šņorēšana, bet otrā – pakaļas slaucīšana. Nu ko var darīt, ja manas rokas ir par īsu! Gan piekrītu, ka šīs divas operācijas nav raksturīgas tikai ziemai, bet arī jebkuram citam gadalaikam, tak tomēr jāatzīmē, ka saules siltums visā visumā labvēlīgāk ietekmē manus muguras nervus un dzīvi padara daudz jaukāku. Nu, kaut kā tā, lūk.

Gaidīdams vasaru, vai vismaz aukstuma atkāpšanos, es mēģinu visādi īsināt laiku. Savā cinismā es pat varu atļauties nolaisties tik zemu, ka staigāju apkārt ar fotokameru rokās un fiksēju visādas ziemas nelietības, ko normāliem cilvēkiem piespēlēju kā skaistus dabas skatus. Tāds es esmu - liekulis. Katru ziemu es gaidu pēc iespējas vairāk sniega, lai ar gandarījumu redzētu to kūstam un rosinām pēc iespējas trakākus plūdus kā pavasara triumfu. Šoziem es staigāju pat it kā nedaudz norūpējies, jo tā sniega ir sasnidzis nu jau par daudz! Ja uznāks lietus, tad būs jāglābj ne tikai elektrolīnijas un lielveikalu jumti, bet arī katra nieka privātmāja un arī mans malkas šķūnītis. Bet negribu nobeigt šo ierakstu uz tik minorīgas nots. Jo nupat, tas ir – ar 1. janvāri esmu uzsācis jaunu kampaņu: Latvijas alus degustāciju. Pirmie rezultāti nav iepriecinoši, bet par to citreiz.