Negribu ziemu!

16. janvāris. Ak, kā man ir apnikusi šī mūžīgā ziema! Es apzinos, ka esmu pret šo ziemu netaisnīgs: vairāk kā mēnesi ir bijis brīnišķīgi maigs klimats. Ne dubļu, ne šķīdoņu, nedz pārmērīga sala. Temperatūra visu laiku ir svārstījusies starp -1 un -10 grādiem. Kalnu slēpotāji gan šo ziemu varēs atcerēties ilgi jo ilgi. Un arī ar parastajām slēpītēm, tā saucamajiem skaliem, var izbraukāt entos kilometrus pa piesnigušajiem mežiem. Tāpēc es apzinos, ka esmu pret šo ziemu netaisns, bet vienalga - es esmu un palieku siltummīlis. Un ja es priecājos, redzot atkal kārtējo sniega porciju krītam no debesīm, tad tikai tāpēc, ka ceru uz jo lielākiem paliem pavasarī. Es neesmu ne sinoptiķis, nedz kāds šarlatāns vai pareģis, tak tomēr man ir aizdomas, ka vismaz pie mums, Kuldīgā, nekādu lielu palu tomēr nebūs. Šis pusmetru biezais čauganais sniegs gan ir sadarījis posta darbus mežos pie elektrolīnijām, bet pie viena ir arī noizolējis zemes virskārtu tā, ka, parokot sniegu, varētu sēt burkānus vai stādīt tulpes. Tagad nu beidzot ir sākušies arī šādi tādi atkušņi , kas to sniegu kaut cik sablīvēs, bet zeme jau tāpēc nesasals. Pavasara ūdeņi sasūksies zemē, un pali par plūdiem nepārvērtīsies. Kā būs citur, es nezinu, bet pie mums, Kuldīgas apkārtnē, viss būs normas robežās. Jā, protams, vēl jau priekšā pusotra ziemas mēneša, bet es neticu, ka varētu notikt kaut kādas būtiskas kataklizmas. Lai pavasarī būtu lieli plūdi, ir jāuznāk lietum, kas nokausē esošo sniegu, tad jāuznāk pamatīgam pliksalam, kas sasaldē zemi, tad atkal jāuzsnieg pusmetru biezam sniegam, un tad nu beidzot būs tas, ka Venta kāps laukā no krastiem. Starp citu, vakar vakarā laukā bija -6 grādi, vienos naktī -15,5, bet deviņos no rīta atkal -6. Tagad, dienā, ir -0,5, un no gaisa birst ledus putraimi. Bet man kausā puto brīnišķīgs Piebalgas alus. Gaidu pavasari.