Priecīgus Ziemassvētkus!

25. decembris. Trīsdesmitā ziemas diena.

Piecas dienas esmu nodzīvojis totālā melanholijā un depresijā. Un pats nezinu, kur ir tā vaina. Vienkārši negribas neko. Brīžam , teiksim, pārnācis no veikala vai malkas šķūnīša, ar visām virsdrēbēm un ielas apaviem atlaižos krēslā un tā arī palieku nekustīgs pusstundu, stundu... Kas noticis,    pats nezinu. Eglīti gan no meža atnesu, pie tam pēc maniem priekšstatiem ļoti skaistu un pareizu. Un arī izpušķoju tikpat skaisti un pareizi, bet, lūk, iedegt un papriecāties par sveču liesmiņām – tā arī īsti nespēju. Vakar visu dienu plosījās putenis. Saņēmu dūšu un aizgāju pie Aivara. Viņš kā īsts Ziemassvētku vecis pašlaik stiepa no upmalas veselas trīs egles. Es jau nosmējos, ka viņš ir nocirtis visas, cik tās Riežupes krastos atrodamas. Bet tomēr viena – pati lielākā -  izrādījās pat ļoti jauka  Norunājām, ka šovakar es aiziešu un tad trijatā svinēsim tos svētkus. Aivars saņēma no manis divas dāvanas, par kurām bija neviltoti priecīgs. Pirmā – lielā alus pudele, jo viņam mājās bija pilnīgs tukšums, un pēc to egļu stiepšanas viņš šādu dāvanu bija godam nopelnījis Otrā dāvana – mazlietoti krievu armijas juhtādas zābaki, kuri viņam noderēs mīcīties gan pa sniegu gan pa dubļiem. Raugoties viņa laimīgajā sejā arī mana sirds atsila.

Pēc  vakardienas puteņa varēja gaidīt, ka šodien beidzot būs atkusnis, bet ne vella! No rīta gāju pēc malkas, bet izrādījās, ka mājai aizputinātas ārdurvis. Kad sāku tīrīt to sniegu, izrādījās, ka viss sniegs pārklāts ar ledus kārtiņu, bet no gaisa nāk lejā lietus, kaut arī termometrs rāda 5 grādus zem nulles. Kā būs tālāk, tad jau redzēs, taču jūtu, ka manī sāk atgriezties dzīvība. Priecīgus Ziemassvētkus!!!