Pārdomas par eglīti

19. decembris. Divdesmit ceturtā ziemas diena.

Aiz loga atkal tie paši mīnus desmit grādi. Atšķirībā no citām dienām debess ir nomākusies, un no gaisa nāk lejā sniegs kā no kāda sieta. Zināmā mērā tas ir izjaucis manus plānus. Vispirms jau tas, ka biju domājis aiziet pie Aivara un aprunāties par Ziemassvētkiem. Ja viņam būs ciemiņi, tad es, protams pie viņa neiešu, jo tad tur tiks dzerts arī šņabis, un tas nav priekš manis. Otrs jautājums ir eglīte. Parasti eglītes sagāde man ir vesels rituāls. Vispirms es aizeju uz mežu un izstaigāju pazīstamās takas, un tur sameklēju sev nevis vienu, bet vairākas eglītes, kuras kaut kādā veidā iezīmēju, teiksim, ar sarkanu lentīti. Kad ir pienācis laiks, es aizeju uz mežu un no šīm piecām izvēlos to pašu pašu skaistāko un to tad arī nesu uz māju. Bet pārējās lai paliek. Ja kāds cilvēks ieraudzīs manis iezīmēto eglīti un atradīs to par derīgu, tad mērķis būs sasniegts. Jo raugi: parasti ir tā, ka cilvēks mežā mazliet apjūk . Ierauga kādu eglīti, nocērt, bet tad ierauga citu, labāku un nocērt arī to, bet pirmo nomet zemē un tā varbūt vēl vairākas reizes. Tāpēc daudz gudrāk ir eglītes tikai izvēlēties un uzreiz necirst. Jo pēc tam izvēlēties īsto starp četrām vai piecām ir daudz vieglāk nekā no visa meža. Tā tas ir parasti. Bet šogad meži ir tā piesniguši, ka es vēl neesmu uzdrošinājies tur ielīst iekšā. Aivars parasti pēc eglītes brauc uz Maņģeni. Ja viņš brauktu arī šogad, tad es varētu piesmērēties viņam līdzi, un tur jau to skaisto eglīšu ir tik daudz, ka varētu atrast uzreiz. Vēl vajadzēja pārbaudīt, vai viņa zīlītes ir ēdušas auzupārslas. Bet es noslinkoju un pie viņa neaizgāju. Sēdēju mājās, kurināju savu Jotulu un baroju putneļus ar visādām špeizēm, visus galvenos darbus atliekot uz priekšdienām. Bet līdz Ziemassvētkiem ir palikušas vairs tikai četras dienas. Vajag pasteigties!...