Ciemos pie Aivara

18. decembris. Divdesmit trešā ziemas diena.

Laukā tie paši -12, bet pūš nu tik neganta ZA vējš, ka var apsaldēt gan ausis gan vaigus. Tādā dienā tikai jāsēž mājās un jābiksta kamīnā ogles. Bet man ir nolemts iet pie Aivara. Aivars man ir kā švakam ticīgajam baznīca. Nu nekādi nevar saņemties aiziet – te nav laika, te mugura stīva, te slinkums vai vēl vilks viņu zina kas. Bet kad tu tomēr sadūšojies un aizej, tad mājās atgriezies ar vieglu sirdi un apskaidrotu dvēseli. Neskatoties uz ledaino vēju, tomēr aizgāju. Pie Aivara gluži kā citā pasaulē: māja piekurināta silta, Ilze vēl vārtās pa gultu, bet pats Aivars stiepj no upmalas alkšņu kritalas un kurina centrālapkuri. Ilzes draudzene - vai topošā radiniece - vedīšot mazgāt savus bērnus, un tad jau mājai jābūt siltai. Mājas priekša visa ir tīra no sniega, kas sastumts lielā kaudzē, bet Aivars no jumtu pārseguma gabala ir uztaisījis tādas kā ragavas un nu to sniegu transportē tālāk prom uz Riežupes pusi. Un vēl viņam padomā ir vismaz savi trīs vai četri darāmi darbi, kuros arī mani viņš māk iesaistīt visai viegli un nemanāmi, nu tā, ka es vēl neesmu pat paspējis pastāstīt sava gājiena iemeslu. Beidzot es paceļu balsi un izstāstu par savām zīlītēm, kuras negrib ēst auzu pārslas, un pastāstu, ka esmu nolēmis taisīt bioloģisku eksperimentu: tās pārslas piedāvāt Aivara zīlītēm, kuras tos saulespuķu gardumus nav ēdušas. Labi, pārslas tiek iebērtas barotavas trauciņā, bet man ir vēl viens svarīgs jautājums, kuru es tomēr nespēju izteikt, jo nu man, kā cilvēkam ar augstāko izglītību, ir jāiet mērīt sniega kārtas biezumu Aivara īpašumos, lai varētu aprēķināt, cik reisi ar tām jaunajām sniega ragavām būs jātaisa, lai to sniegu izvestu. Aivars man iedod vecu galdnieku collštoku un liek brist un to sniegu mērīt, bet es taisnojos, ka ar saviem pilsētas zābaciņiem nevarēšu izbrist. Tad viņš paņem sniega lāpstu un tīra man taku visā dārza platumā, bet es eju aiz viņa, iespraužu collštoku sniegā un nosaku sniega kārtas biezumu, kurš, aprēķinot vidējo, ir 25 cm. Nu Aivars ņemas rēķināt, cik kvadrātmetrus liela ir viņa teritorija un cik kubikmetru sniega uz tās ir. Atradis īsu spraugu viņa runasplūdos, es pajautāju, vai viņš patiešām taisās vākt sniegu arī no rudenī uzartā dārza? Ta nē, jel! Viņš jau neesot traks! Viņš tikai esot gribējis man attīrīt ceļu, ja nu gadījumā man sagribētos pastaigāties pa dārzu... Uz to es viņam atbildu, ka mana lielākā vēlme būtu apskatīt viņa pagrabu, kur pērn mājoja kāds sikspārnis. Ak sikspārnis! O jā! Ilze esot redzējusi veselus divus. Tā nu ejam uz pagrabu, kura durvis par trešo daļu aizputinātas ar sniegu. Es jau sāku skatīties pēc lāpstas, bet Aivars tikai pasmaida – lūk, Sibīrijā arī latvieši esot iemācījušies mājām iebūvēt ārdurvis, kas veras uz iekšu. Viņš atgrūž durvis, un sniega valnis patiešām paliek neizkustināts. Un tas darbojas kā siltuma izolators. Bet pagrabā iekšā ir iespaidīgi: masīvas betona sienas un griesti, un plašums kā baznīcā... Bet vienā kaktā pie griestiem karājas divas kopā salipušas melnas piciņas. Te nu viņi ir, tie sikspārņi, man tikai atliek viņus uzbildēt. Aivars jau steidzas man uzlikt vēl kaut kādus pienākumus, bet es kautrīgi virzos uz vārtu pusi, jo arī man mājās vēl ir tik daudz darba.