Par putnu barošanu

13. decembris. Astoņpadsmitā ziemas diena.

Latvijas sinoptiķu, jeb drīzāk, viņu klaču saintriģēts, sanesu mājās malku, sasildīju kanalizācijas sistēmu un visādi citādi sagatavojos gaidāmajai dabas stihijai un tad beidzot nolēmu pievērsties saviem mazajiem draugiem aiz loga. Es ļoti stingri turos pie principa, ka ar putniņu piebarošanu jokot nevar. Neviens tev neliek spaidu kārtā viņus barot, bet reiz jau esi sācis, tad atkāpties tev vairs nav tiesību. Tādu nelielu vai pat vidēju saliņu mūsu ziemotājputni pārdzīvo samērā viegli, barodamies no vasarā sagatavotiem krājumiem vai no kā cita, ko nejauši dabū cilvēku tuvumā. Bet ja mēs sākam barot, tad šie putneļi, un visvairāk jau zīlītes, paši barību sev vairs nemeklē, bet gaida, kad cilvēks to pasniegs uz porcelāna šķīvīša ar zelta maliņu. Un ja nu šis šķīvītis vairs neparādās dienu, divas vai pat trīs, tad šie putniņi jau ir nolemti nosalšanai vai bada nāvei. Ir gudri vīri, kuri iesaka vispār putnus ziemā nepiebarot - iznīks švakākie, bet stiprākie paliks un dos veselīgākus pēcnācējus. Var jau būt, ka sava daļa taisnības ir arī viņiem, bet es tomēr tā negribu. Nu labi, pieņemsim, ka es te izaudzēšu vienu tādu nelielu dīkdieņu populāciju, bet cik daudz paliks citu putneļu, kuri no cilvēka rokas nebūs dabūjuši neko?! Gan jau viņu to sugu saglabās, bet es toties varēšu sēdēt pie loga un priecāties, kā viņi barojas. Un ir vēl cita lieta: ja manas barības dēļ dažas zīlītes ziemu pārlaidīs vieglāk, tad arī pavasarī viņas agrāk būs spējīgas saražot pēcnācējus, kuri līdz rudenim atkal uzaugs stiprāki un izturīgāki. Tā ka šis jautājums ir visai strīdīgs.

Lai nu kā, bet man aiz loga ir piestiprināta barotava, kurā es regulāri lieku barību. Pati populārākā barība zīlītēm, protams, ir svaigi cūku tauki, kuri, stieplītē piesieti pie barotavas sienas, ir spēcīgs un gandrīz vai neaizstājams barības avots. Otrs populārākais barības veids ir sakaltušas baltmaizes drupačas. Parasti jau mājās šis tas paliek un sažūst, bet var jau arī aiziet uz Maximu, kur no rītiem var dabūt itin lētu nocenotu baltmaizi. Bet šodien es zīlītes nolēmu palutināt un nopirku veselu tūtu ar saulespuķu sēkliņām. Ak, kas tās bija par dzīrēm! Es pat nezinu, no kurienes viņu tik daudz saradās. Un tad vienā nepārtrauktā virknē viņas lido un barotavu, veikli paķer sēkliņu un – prom. Aiz viņas nākošā un vēl un vēl – kā pa konveijeri. Kamēr tā sauja nav novākta, pie barotavas miera nav ne mirkli.