Sapnis

12. decembris. Septiņpadsmitā ziemas diena.

Šodien jūtos tā, it kā būtu piekrāpis mīļoto sievieti – vakar dzēru šņabi un nevis alu. Jā, tā nu ir, ka bēres nav kāda apaļa jubileja, kur var izpriecāties uz vella paraušanu. Tāds bēru mielasts visvairāk ir vienkārši pēdējā goda atdošana aizgājējam. Un ar to es gribu teikt, ka  te nav arī iespējas izvēlei, ko dzert un ko nedzert. Gan jāsaka, ka man neviens neko par varītēm nespieda, un viss norisinājās ļoti pieklājīgi, un ja ņem vērā, ka aizgājējai bija jau 88 gadi, tad nebija arī tā reizēm tik smagā bēru traģisma. Nu satikāmies, nu pasēdējām, parunājām un atzīmējām, ka pēdējā laikā visbiežāk pa bērēm vien satiekamies. Tādā mierīgā un labestīgā noskaņā arī pārbraucu mājās un nolikos gulēt. Bet laikam tas izdzertais Arseņičs izspēlēja ar mani nelielu joku: sapnī es redzēju, ka esmu aizbraucis uz Maskavu, iegājis kāda milzīga supermārketa piena nodaļā un tur izkāris lielu plakātu ar uzrakstu „ŠODIEN PIENS BEZ MAKSAS!!!” Nu, protams, krievu valodā. Kad cilvēki sāka grābt to pienu nenormālos daudzumos un stiept, es pasteidzos iziet no tās zāles laukā un skatījos, kā pie kasēm sāka veidoties rindas, drūzma un arī trači. Nenoskatījies šīs operācijas galaiznākumu, es aizbēgu, jo kaut kas man iečukstēja ausī, ka veikalā esot bijusi videonovērošana. Ar tādu domu tad arī pamodos un biju pat nedaudz satraukts. Skaidri redzēju, kā viens vīrietis stiepa divas metāla režģu kastes ar puslitra stikla pudelēm, nu tā, kā padomju laikos. Un tad man izskatījās, ka tajās pudelēs iekšā bija nevis piens, bet gan Latvijā ražotais dzērveņu šņabis ARSEŅIČS. Drošības pēc piezvanīju savam bērnam un pajautāju, kā es vakarā esmu uzvedies, bet viņš atbildēja, ka es esot uzvedies godīgi un neesot pat bijis manāms, ka man pārtrūkusi filma. Pie šīs versijas tad arī paliksim.