Ak vai!

Gustavs Lauks “Fakts” 02.11.2002.

Neraugoties uz to, ka nostāsti par mīļāka­jiem, kurus pašā nepiemērotākajā brīdī pār­steidz ragnesis vīrs, laika gaitā jau folklorizē­jušies, šī pikantā tēma joprojām spēj dot neiz­skaidrojamu gandarījumu visiem, kurus tā nav skārusi personīgi. Tas tādēļ, ka nokļūšana mi­nētajā situācijā parasti nozīmē lielākus vai ma­zākus, kā mēdz teikt, mēslus. Par šādiem mēs­liem, turklāt visai ievērojamiem, tagad jau ar zināmu laika distanci atceras arī kāda pazīs­tama preses izdevuma pazīstams žurnālists, kurš savu vārdu, saprotams, afišēt nevēlas. Tikai atšķirībā no klasiskās situācijas viņš toreiz bija nevainīgs, nevainīgs, nevainīgs!

Tas rīts pirms gadiem desmit nebija jaukākais manā mūžā, stāsta teju trīsdesmit gadu slieksni pārkāpušais avīžnieks. Pirmkārt, iepriekšējā vakarā bija gadījies pasēdēt ar draugiem pie stiprāka dzēriena trauciņiem. Otrkārt, bija jātiek uz mājām citā pilsētas malā, bet kabatā ne graša. Treškārt, bija nejauka, drēgna un lietaina novembra diena un pašsajūta - ne tā labākā. Te pēkšņi atcerējos, ka netālu dzīvo meitene, ar kuru savulaik biju, kā saka, sagājies ciešāk. Tiesa, zināju arī, ka viņa tagad mitinās pie kāda tipa kaimiņos savam bijušajam dzīvoklim, kur kādreiz dzīvoja ar vecā­kiem. Tomēr nolēmu riskēt viņai piezvanīt un palūgt kādu grasi mājupceļam. Tā, saprotams, nebija viegla izvēle, taču... Taču, kad piezvanīju, eksdraudzene ne tikai bija savās mājās, bet pat aicināja atnākt. Taču, ņemot vērā, ka saviem senčiem viņa mani rādīt nevarēja, satikšanās tika norunāta jau minētā Drauga, kurš tobrīd nebija mājās, dzīvoklī.

Tā vārdu pa vārdam, un drīz vien noskaidro­jās, ka esmu pestīts. Proti, man tika ne vien aizdota (patiesībā - iedota) ceļanauda, bet pat piedāvāta glāze, liela glāze dzīvinoša konjaka un iespēja ieiet siltā vannā. Vai tā bija meitenes cilvēkam neraksturīgu soli - paķēru vienu no tām un pašapzinīga pārākuma demonstrēšana vai patiesa laipnība - kas to lai tagad zina? Taču jaukas sarunas laikā, starp citu, noskaidrojās arī tas, ka Robis - tā sauca draugu - prom nebūs mūžīgi, tādēļ man ar vannu jāpasteidzas. Iegremdēšanās siltā vannā tik tiešām bija burvīga, arī konjaciņš patīkami lika par sevi manīt. Tā nu sēdēju ūdenī līdz kaklam un ļāvos atslābināties.

Te pēkšņi sajutu, ka līdz ar atslābināšanos nāk arī kāda ļoti nejauka vēlme. Būšu tiešs - man sa­gribējās kakāt. Apjuku. Taču tūlīt arī pamanīju pie vannas podu - tādu stilīgi zemu interesantas formas. Izlīdu no ūdens, apsēdos uz tā un pamatīgi nokārtojos. Tad sāku lūkoties pēc papīra, taču neatradu. Atkal apjuku. Vēl pēc brīža ievēroju, ka tas pods tāds dīvains - bez skalojamās kastes utt. Tikai tad pār mani - postpadomju cilvēciņu - nāca nelaba apjausma - esmu pietaisījis ierīci, kas patiesībā ir nevis pods, bet, šķiet, bidē, kas ir paredzēts tikai dienvidpola apskalošanai, nevis piekraušanai gandrīz līdz augšai. Ko nu?

No mēsliem bija steidzīgi jāatbrīvojas! Sāku liet tajā bidē ūdeni. Taču stāvoklis neuzlabojās - mazie caurumiņi notekā bija aizdambējušies, līmenis pacēlies teju līdz malai un telpā strauji izplatījās stipra smaka. Lai stāvoklis kļūtu vēl neapskau­žamāks, aiz durvīm atskanēja draudzenes balss: "Pasteidzies, Robčiks tūlīt būs klāt!" Paķēru roku susināmo papīru un lūkoju šmuci iespiest notekā ar varu. Taču veltīgi. Tad iegrūdu rokas līdz elkoņiem bidē un sāku notekcaurumiņus drudžaini bakstīt ar pirkstiem, taču tie izrādījās par resniem. Ko nu? Apskatījies apkārt, kā vienīgos piemērotos rīkus atradu tikai zobu birstītes. Tad spēru inteliģentam cilvēkam neraksturīgu soli – paķēru vienu no tām un iegrūdu notekā. Atkal par resnu! Tad izmēģināju vēl vienu. Tā nu beidzot derēja, tomēr visas manipulācijas izrādījās veltīgas, jo noteka bija aizdambējusies pamatīgi un galīgi. Tad pievērsos izlietnei - ņēmu ar saujām un lēju tajā. Tikmēr apkārt sāka ost tā, ka, šķiet, varēja just visā mājā. Sapratu, ka arī draudzenei tas ilgi nepaliks nepamanīts. Paķēru dezodorantu un izpūtu vai pusi flakoniņa. Pēc tam intensīvi vicinā­jos ar dvieli, taču smaka kļuva tikai vēl šķērmāka. Tad izmēģināju citu pū­šamo, tomēr arī tas vēla­mo efektu nedeva, vie­nīgi sāka kost acīs un ost vēl trakāk. Sapratis, ka gaisu šādi uzlabot neizdosies tik un tā, bet dārgais laiks iet vēja spārniem, atkal ķēros pie bidē un savas padomiskās nezināšanas sekām. Kad trauka nejaukais saturs bija jau gandrīz pusē, atkal atskanēja balss aiz durvīm: "Nu ātrāk, taču! Ko tu tur dari?" Intonācija jau bija pikta. Atbildēju ar gaidītājam parasti bezperspektīvo "nāku jau, nāku" un tiešam turpināju darīt visu, lai godam tiktu laukā. Tad aizdambējās izlietne! Atkal apjuku, taču ne ilgi. Jo atlikušie sarežģījumi ceļu uz Daugavu atrada caur vannas noteku. Kad viss bija galā, radās jautā­jumus - ko darīt ar zobu birstītēm un netīrajām roku slaukāmajām salvetēm? Spēru vēl divus inteliģentam cilvēkam netipiskus soļus - galu galā birstītes izskaloju un noliku vietā, bet papīru, rūpīgi sarullētu, iebāzu ventilācijas lūkā. To darot, aiz durvīm emocionāli sakāpinātā falsetā atskanēja: "Viņš jau nāk pār pagalmu! Nu ir viss, mēsli būs!" Patiesībā mēsli jau bija, bet viss vēl tikai sākās.

Sapratu, ka man atlikušas labi ja divas trīs mi­nūtes. Vienā es kaut kā uzrāvu mugurā drēbes un ar papīra salvešu vīkšķi, kuru pēc tam atkal ietuncīju ventilācijā, pāris reižu pārlaidu pār slapji mēslaino grīdu. Otrā - atrāvu krampīti un līdz ar besīgas smakas vilni izvēlos priekšnamā. Vienlaikus noskrapstēja slēdzene, un ārdurvīs parādījās Robčika būdīgais stāvs. To, ka viņš ir būdīgs, par mani krietni garāks un strādā par kaut kādu apsargu, starp citu, zināju jau iepriekš. Meitene, kad ar viņu sastrīdējāmies, ne pārāk solīdā kontekstā man to atļāvās pavēstīt. Uz to gan neatturējos iebilst, ka tad jau viņš noteikti ir vismaz jūtami pastulbs, ja ne pilnīgs idiots. Robčiks tik tiešām stāvēja koridorā un izskatījās stipri pastulbs - muti pavēris, acis iepletis. Nu tāds, par kuru saka: ko blenz kā auns uz jauniem vārtiem! Jāatzīst, tomēr varēja viņu arī saprast - priekšā stāv pusslapjš, pilnīgi izspūris, šķībi sapogājies tips nesašņorētos apavos, viņam blakus kā zemē iemieta - halātiņā tērpta meitene, kas nesakarīgi plāta muti. Bet visapkārt smaka, smaka un vēlreiz baigā smaka. Vienīgā mana priekšrocība šajā dzīvībai bīstamajā situācijā bija tā, ka es nebiju pārsteigts, bet viņš gan. Saprotams, bezgalīgi ilgi apstulbis nestāvētu pat šis lielizmēra Robčiks, tādēļ taktisko priekšrocību, pirms viņš bija pastrādājis slepkavību, vajadzēja izmantot mirklī. Tā veicu vēl vairākus inteliģentam cilvēkam neraksturīgus soļus - pirms meitene paguva izstomīt no filmām zināmo, pilnīgi bezcerīgo frāzi "es tūlīt visu paskaidrošu", spēru soli namatēva virzienā un pikti izbrēcu: "Nu galīgi aizdambējusies santehnika! Citreiz meistaru vajag saukt laikā, nevis tad, kad sūdi iet pār malām." Ar šiem vārdiem es spēru jau nākamo, aiznākamo un visus pārējos solus, līdz biju jau garām potenciālajam slepkavām, tiku viņa nulle piebrauktajā liftā, lejā un ārā prom pa gabalu. Tās bija dīvainas izjūtas, kad jau drošībā cil­poju pa peļķēm - ne tikai milzīgs atvieglojums, bet arī patiesas šausmas par to, kas varēja no­tikt, ja nebūtu tik attapīgs. Vēl brīdi vēlāk, līdz ar pēkšņu atskāršanu, ka nebiju taču paguvis ap­slaucīt nošmucētos izlietnes krāna rokturus, ie­domājos - kas gan pie viņiem dzīvoklī šobrīd notiek. Jā, nu nebijātā meitene to pelnījusi. Zini, un arī zvanījis es viņai vairs nekad neesmu.