Par svētkiem

6. novembris. 2010.

Šodien atkal viena brīnišķīga diena ar spirgtu vēju un spožu sauli mākoņu spraugās. Pēc veciem mēriem ņemot, pirmssvētku diena, jaukākā no visām revolversvētku dienām. Un vai ta ne?  Šīs divas ārpuskārtas brīvdienas plānojām un gaidījām. Braucām ciemos pie lauku radiem palīdzēt novākt ražu piemājas dārziņos un mājās pārvest kādu cūkas gabalu vai sviesta piku. Vai arī paša mājās kaut ko padarīt sen ieplānotu, bet ikdienā nepaspēto. Jā, protams! Bet, lūk šī  saīsinātā pirmssvētku darbadiena!  Tā laikam tika gaidīta visvairāk.  Jau no pusdienām visos kabinetos kaut kāda optimistiska rosība un sārtums sieviešu vaigos. Un tad nāk svinīgā sēde aktu zālē ar svētku referātu, diplomu izsniegšanu un visubeidzot sengaidītais oficiālais rauts par arodbiedrības un uzņēmuma līdzekļiem. Tosti un dziesmas, un dejas, un klusa ķiķināšana pa kaltiem, un visubeidzot pārpalikušā zakušmenta novākšana no galdiem  -  pa kulītēm, pa tūtām, pa somām ... uz mašīnām, lai tad kaut kur garāžu dziļumā beigtos šie revolveru svētki, pat tā pa īstam nesākušies. Jo no rīta ar sāpošu galvu būs jāķeras pie saimniecības  darbiem.

Tas bija tad, laimīgajos sociālisma laikos, kad laime izpaudās kilogramā  iepuvušu mandarīnu, vārītas desas pagalē un pudelē pasaulē labākā padomju šņabja. Tagad, tas ir – šodien -  viss ir daudz vienkāršāk un jaukāk.  No rīta izdzeru pāris pudeles vislētākā baltkrievu alus, saģērbjos un apaujos kā nākas un tad eju uz mežu. Lapu vairs nav, tāpēc krūmu kļuvuši daudz skrajāki. Arī sēņu vairs nav, bet palikušas tās jaukās atmiņas. Un tad, lūk, parādās viens nu galīgi švaks  fallos kā atgādinājums tam, ka rīt es sākšu savu ārstēšanās kursu. Pa ceļam uz mājām iegriežos pie Aivara, uzēdam bezalkoholiskas pankūkas un atceramies tos nolādētos padomju laiku, kad šņabi lēja iekšā par varām. Un spriežam to lielo domu par to, ka nākošajā revolūcijā revolverus turēsim nevis mēs, bet gan citi  -    Raiņi, Lāčplēši, Kalvīši, Slakteri un ...  citi Antiņi