Pirmā ziemas diena Mežvaldē

26. novembris.

Pamodos no spoža gaišuma logos: laukā viss balts!  Pa nakti ir pamatīgi snidzis, un arī tagad, dienā, turpina snigt. Temperatūra gan tikai kādu grādu zem nulles, bet ar to arī pietiek. Aiz loga klauvē zīlītes un prasa ēst.  Barotavā iebēru baltmaizes drupačas, bet tā vien jūtu, ka drīz jau nāksies domāt arī par speķi vai taukiem. Šogad mana barotava atrodas pie ziemeļu loga, kaut arī putneļiem labāk patīk saules puse. Bet ko lai dara – lejas kaimiņš žēlojas, ka manas zīlītes apķēzot viņa pagrabam jumtu. Es gan viņu mierināju, sak, labi, ka vismaz govis nelido, bet vispār jau  būs jāņem lupa un jāapskatās – varbūt ka tiešām viņas tur kādu postu nodara. Bet drošības pēc to barotavu pārcēlu, lai nebūtu kašķa. Man pašam gan tagad ir grūtāk – jāstaigā no viena loga pie otra, jo zīlītes tomēr negrib aizmirst arī veco vietu un klauvējas gar logu.  Viņām tur bija ērti: viņpus taciņai dažus metrus no mājas aug varens ceriņkrūms, kā arī akācijas un tūjas.  Tas viņām ir kā placdarms lidojumiem pēc barības. Un ne jau zīlītes un zvirbuļi vien tur salasās. Reizēm atlido daži sarkankrūtīši un lepni demonstrē savas sarkanās guzas, reizēm atlido kāds „zemeņzaglis”, bet šorīt atlidoja neliels bariņš mājas strazdu, kuri nav paspējuši aizmukt tālāk uz dienvidiem. Tagad viņiem grūti. Bet visvairāk žēl kādas žubītes, kura atpalikusi no bara  un nu jau noteikti nolemta ziemošanai.  Lai Dievs viņai palīdz!