Dienasgrāmatas (blogi)

24. augusts.

Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Kopā ar dēla ģimeni aizbraucām mazā ekskursijā gar Daugavu. Braucot cauri Skrīveriem, ienāca prātā ieiet Klidziņā un kaut ko uzēst. Kamēr tirgojāmies, mašīna aizripoja jau tik tālu, ka nu jau vajadzēja izlemt par apkārtgriešanos un braukšanu atpakaļ. It kā jau varēja braukt vien tālāk, bet kaut kas mūs tomēr dzina braukt atpakaļ. Mašīnu nolikām netālu no autobusu pieturas un jau devāmies kroga virzienā, kad pieturā uz soliņa ieraudzījām kaut ko vidēju starp lielu kabatasmaku un mazu portfelīti.  Nolēmām apskatīt, kaut arī bija zināmas bailes saņemt sejā kādu špurrekli vai smirdīga šķidruma šalti. Tomēr atvērām un iekšā ieraudzījām pilnu komplektu: šofera tiesības, vairākas apliecības un visādi citi papīri, divas bankomāta kartes un 60 Ls naudas. Parastākais šādos gadījumos ir – paņemt naudu un maku pasviest prom, bet nevienam no mums tas pat prātā neienāca. Noslēpām to maku mašīnā un paši aizgājām uzēst, lai pa to laiku izdomātu, ko darīt un kā sameklēt īpašnieku. Ja būtu telefons, tad jau varētu piezvanīt. Varētu atdot policijai, bet tad tā lieta ievilktos ļoti ilgi, jo te bija runa par naudu. Neko neizlēmuši kāpām vien lejā. Pie mašīnas es pienācu pirmais un turpat uz karstām pēdām laukumā piebrauca mašīna un no tās izlēca laukā kāds vīrs labākajos gados. Apskatīja autobusu pieturu, pieskrēja pie saldējuma pārdevējas, un man jau uzreiz bija skaidrs, ka tas ir maka īpašnieks. Es viņam uzsmaidīju un parādīju ar pirkstu. Viņš tikai iesaucās „vai tiešām?’ un krita man ap kaklu. Atnāca dēls un atslēdza mašīnu. Vecītim aiz laimes trīcēja rokas. Viņš mūs aicināja uz krogu, lai varētu krietni izmaksāt. Nu, mēs trīs vīri un vēl dāma varējām viņam to rēķinu uztaisīt itin brangu, bet priekš kam, ja tikko kā bijām paēduši!  Es teicu, ka varbūt gudrāk būtu mums atmest kādu lapiņu, lai atradējs jauneklis varētu apēst kādu saldējumu.  Jauneklis bez kavēšanās saņēma 20 latus, un mēs šķīrāmies kā labākie draugi. Protams, tādu biznesmeni varēja papurināt arī vairāk, bet tad mūsu šķiršanās jau būtu ar skāņu piegaršu. Bet tagad – cik jauki! Viņš aizbrauca smaidīgs kā mēnestiņš, un arī mēs ēdām saldējumu ar neviltotu baudu. Dažs varbūt padomās, ka mēs bijām naivi un dumji, bet es varu pateikt tikai  to, ka nav nekas jaukāks par tīru sirdsapziņu.