Dienasgrāmatas (blogi)

17. augusts.

Vakar tikko kā biju izslēdzis datoru, pēkšņu pazuda strāva. Nu atlika tikai stāvēt pie loga un vērot, kas notiek laukā Un tad nu tā vētra arī gāja pāri visā savā varenumā! Vēja brāzmās jaunākie kociņi liecās līdz pat zemei, bet nolauzts nekas daudz tomēr netika. Kad iestājās tumsa, iededzu savu ķīniešu vējlukturi, bet vienu laiku pat tas nebija vajadzīgs, jo aiz loga zibeņi sekoja viens otram bez pārtraukuma. Tepat tuvumā bija divi spēcīgi spērieni: viens kaut kur pie Mežniecības, bet otrs ūdenstorņa apkārtnē. Aivars ar Ilzi bijuši mežā un uz māju tikuši tikai pa apkārtceļiem sagāzto koku dēļ. Tagad radio sola, ka šīs ir pēdējās karstās dienas, un pēc tam sāksies rudens.

PS. Vakar izmazgāju vešu un izkāru pagalmā uz auklas, bet tuvojošos negaisu pa logu vēroju tik aktīvi, ka savas lupatiņas aizmirsu novākt. No rīta tās atradu vēl tīrākas (slapjākas) kā vakarā. Tikai viens, pats jaunākais krekls bija norauts no auklas un iesviests mālainos dubļos. Tagad atceros komjauniešu gadus un to mazgāju ar rokām, jo kopš vētras sākuma pārtrūka elektrība.