Dienasgrāmatas (blogi)

Ak, šis sēņu laiks! Kā man ir apnikušas šīs sēnes! Lasīt nav apnicis un neapniks, godīgi sakot , pat  tīrīšana man nerada nekādas problēmas, bet, lūk, to sēņu novešana līdz gatavam produktam mani vienkārši tracina. Nu labi, var jau samest visu katlā un izvārīt, var jau kaut ko sacept uz pannas, bet   sagatavot ziemai – lūk, tas ir tas, kas mani kaitina. Jo katru pavasari es izgāžu laukā vairākus litrus ceptu sēņu, kuriem ziemā neesmu skāries klāt, lai atbrīvotu vietu jaunām sēnēm.

Tā viš i! Bet sēņu laikā sēdēt mājās – to mana blandoņa daba neļauj ne par ko!  Tā arī šodien. Man ir speciāls uzdevums – sameklēt „zemes olas” jeb „zemes taukus”.  Citiem gadiem, kad nevajadzēja, tie auga visās malās, bet šogad, kad vajag, ne ar uguni nevar atrast. Šodien nolēmu uztaisīt kādu tālāku ekspedīciju uz vietām kur šīs sēnes mētājās ik uz soļa. Jāsaka, ka mūsu meži pašlaik ir neciešami: ar krūmiem un milzīgu zāli aizauguši, pilni ar slīkšņām un ūdens lāmām, tā, ka pat stigu iziet nav iespējams.  Arī sēņu it kā nav neko daudz, un arī tās pašas, kas patrāpās pa ceļam, ņemu ar gariem zobiem. Un tomēr, tomēr, kad ierodos mājās, spainis ir pilns līdz malām un ne jau ar kādām pussuņusēnēm ,bet gan ar jaunām apšu beciņām, baravikām, gailenēm, čigānenēm un skaistiem dažādu krāsu podiņiem. Aizgāju ļoti tālu. Ne jau kilometru ziņā, bet drīzāk jau grūtību ziņā. Divas reizes apmaldījos par 90 un 180 grādiem, bet kā par brīnumu mājās tomēr esmu.