|
Ja nu reiz esam nonākuši pie slēdziena, ka man ir savs bosiks, tad, gribi vai negribi tam jādod arī vārds. Un es viņu nosaucu par FED. Kādreiz tālajos studentu gados man bija tāds fotoaparāts FED 2, starp citu, ļoti labs, jo bija vācu Leikas pakaļdarinājums. Šim aparātam bija tāda īpašība, ka pēc katra studentu rauta tajā arvien parādījās tādi kadri, par kuru izcelsmi nevienam nebija ne mazākās jausmas. Šis nelietis FEDs ir jau paspējis sadarīt ne vienu vien palaidnību arī manā saimniecībā, un visas es pat uzskaitīt vairs nevaru. Nu, piemēra pēc vienu.
Kā jau lauku puika pilsētā, es ar atpogātiem svārkiem un lielām acīm klīstu pa Kuldīgas lielveikalu rajonu un ieeju Maximā. Te pēkšņi nez no kurienes uzradies FEDs un sāk mani musināt: nozodz ābolu, nu nozodz vienu ābolu!!! Nu labi, nozogu ar, kaut gan vispār jau , kamēr tu neesi pagājis garām kasei, nekāds zaglis tu nemaz neskaities. Feds saka, lai es to ābolu turpat uz vietas nomēģinu. Izrādās, ka tas ir ciets un maniem vecišķajiem zobiem nepiemērots. Gribu likt atpakaļ stendā, bet Feds uzstāj, lai es to noslēpju kabatā. Tā arī izeju laukā neviena nepamanīts. Laukā pārliecinos, ka ābols tiešām nav ēdams un gribu to mest prom, bet Feds uzstāj, lai es to eju apmainīt pret labāku. Tā nonāku RIMI un, kasierēm cēli nodemonstrējis savu nedaudz iekosto ābolu, ieeju tirdzniecības zālē. Feda kūdīts, es savu iekosto ābolu apmainu pret jaunu un atkal laimīgi tieku laukā. Uz ielas atkal mēģinu to ābolu nogaršot, un atkal tas izrādās nelietojams. Feds saka, ka jāiet uz Elvi, jo tur esot vismīkstākie āboli, bet man pietiek: es pasūtu viņu d.....ivas mājas tālāk un pamostos. |
